Sīmanis Jāzepa d. Pūriņš

Hermannshof muižas pārvaldnieks. ""Pūriņu mirušā s-mka Jāzepa vecākais dēls Jēkabs palika tēva vietā saimniekot, bet otrais dēls Sīmanis, acīmredzot, bija apķērīgs puisis, tapēc visas lielās Marienburg muižu īpašnieks barons Burhards Kristofs Vitinghofs saukts Šēls (jeb Василий Иванович pa krievu modei), pieņēma viņu kalpot savā Ermaņa muižā, kur arī Pūriņu Sīmanis ar sievu Annu un bērniem dzīvoja. Tur viņš uzkalpojās līdz Kleten Kerl - burtiski - muižas noliktavas pārziņa amatam. Imperators Aleksandrs 1 1804. 20.II. parakstīja Zemnieku Likumu, kurš noteica, ka zemnieki ir piesaistīti zemei, nevis muižnieka personai. Zemnieku pārdošana bez zemes tika aizliegta. Zemnieki tika atzīti par valsts pavalstniekiem, kas veido īpašu kārtu. Pēc juridiskā stāvokļa zemnieki tika iedalīti 2 pamatgrupās: muižas ļaudīs un arājos. Arājus iedalīja saimniekos un bezzemniekos, pēdējos savukārt iedalīja kalpos un vaļiniekos. Saimnieku sētas tika atzītas par mantojamām. Zemniekus turpmāk nedrīkstēja sodīt ar miesassodiem bez tiesas lēmuma, saimniekus nedrīkstēja nodot rekrūšos. Zemnieku brīvlaišana - dzimtbūšanas atcelšanu Vidzemes guberņā parakstīja 26.03.1819. pasludināja draudžu baznīcās – 1820. gada12.martā. Sākoties uzvārdu došanai, tika noteikts, ka tiesības izvēlēties uzvārdus bija dzimtu vecākajiem. Vectēva izraudzītais uzvārds bija jāpieņem viņa bērniem un mazbērniem. Ja vectēvs nebija vairs starp dzīvajiem, tad uzvārdu sev un bērniem izvēlējās tēvs, bet tādā gadījumā tas neattiecās uz viņa brāļiem. Ja tēvs miris, brāļi drīkstēja izvēlēties katrs sev atšķirīgu uzvārdu. Muižas ļaužu Sīmanis bija no Pūriņu mājām, tāpēc loģiski, ka viņa dēls Jānis pēc 1819. gada pieņēma uzvārdu Pūriņš. Tēva amats bija tik cienījams, ka viņa dzimtas numurs muižā bija Nr. 1