Alfons Graudiņš

Latvijas Brīvību Kritušie Studenti: ALFONS GRAUDIŅŠ, 8. Daugavpils kājnieku pulka virsleitnants, dzim. 1896. g. 11. maijā Bauskas apr., nāvīgi ievainots uz Bauskas šosejas. 1919.

Alfons Graudiņš bija studentu rotā un zelta burtiem ierakstīts LU goda plāksnē.T

Apbedīts Lielos Kapos, un gandrīz blakus ir komponists Nikolajs Alunāns (Ādolfam Alunānam brālis), Elza Žiglevice un Canderu ģemenes atdusas vieta.

Universitas Nr. 13 (15.11.1933)
Alfonss Graudiņš.
Alfonss Graudiņš, ārsta Viļa G. (Lettonia’s filistrs) un Elīzas, dzim. Kikānes dēls, dzimis 1896. g. 23. (11.) maijā Vecmuižas doktorātā, Bauskas apriņķī. Bērnību pavadījis Aizbaikalā, kur viņa tēvs pārcēlies pēc krievu un japaņu kara. 1908. g. nolicis iestāšanās eksāmenu Irkutskas ģimnāzijā, bet vecāku sūtīts apmeklē Valkas reālskolu. Gadu vēlāk pārgājis uz Verchņijudinskas ģimnāziju* Aizbaikalā, kuru beidzis 1914. g. Divi nākošos gadus studējis Pēterpils ceļu inženieru institūtā, vasarās apceļojot Aizbaikalu un Mongoliju, sevišķi interesējoties par burātu un mongoļu kultu un architelktūru.
1916. g. vasarā mobilizēts un iedalīts Caricinas studentu bataljonā, no turienes sūtīts uz Irkutskas II junkuru skolu, kuru beidzis 1917. g.Jedalīts 9. Sibīrijas rezerves strēlnieku pulkā un jūlijā aizsutīts uz Minskas fronti 26. Sibīrijas strēlnieku p ložmetēju ņotā par jaunāko virsnieku. 1918. g. janvārī demobilizēts. Jūnijā atgriezies Rīgā un 7. oktobrī Jestajies Baltijas techniskā augstskolā nodaļā (m, 13391.). kur studējis līdz 1919. g. ianvārim. 1918. g. decembrī iestāties Virsnieku rezerves jota un ar to visu ziemu un pavasari piedalījies kauias pret lieliniekiem. Pēc Rīgas ienemšanas Ģenerālis) J. Balodis uzdeva Graudinam formēt ložmetēiu rotu pie 5. bataljona,, 1919. g. jūniia paaugstināts par virsleitnantu, bet viņa formēta un komandētā rota pieskaitīta 8. Daugavpils kājnieku pulkam. Cīnās pret Bermontu 9. oktobrī pīkst. 3 rīta uz Jelgavas šosejas pie Žagarkroga
(vai Baložu kroga?) smagi ievainots vēderā un kreisas rokas stilba. Novests Armitsteda bērnu slimnīca. miris piederīgo vidū. pīkst. 2 pēc pusdienas.
Apglabāts 12. oktobrī Lielajos Jāņa kapos. Viņa tēvs, kas bijis klāt pie sava dēla nāves gultas, raksta:
«Vēl īsi pirms nāves viņš loti skuma, ka nav viņam lemts atvadīties no savas sirsnīgi mīļotās rotas un cīņas biedriem. Ciešanas biia lielas, pārmērīgas. nelaiķis visu panesa ar lielāko pacietību un pašaizliedzību, rūpēdamies tikai par saviem kaujas lauka palikušajiem cīnās biedriem: nekādas citas vēlēšanas, ne žēlošanās no viņa mutes nenāca.
Viņš biia arī pilnīgi pārliecināts, ka vācieši Rīgu neienems, un ta tas vēlāk izrādījās arī par pareizu.
Nelaiķis bija klusas dabas cilvēks un karsts tēvijas aizstāvis, lai gan lielāko mūža laiku pavadījis ārpus dzimtenes. Mīlēia. stingru disciplīnu un kārtību un necieta netaisnību; saviem cīnās biedriem bija sirsnīgs un uzticīgs draugs, gļēvuļus un karjēristus necieta un noskatījās uz tiem ar lielāko nicināšanu. Par Kalpaku un viņa cīņas biedriem tas izsacījās ar lielāko aizrautību un uzstādījis to sev un ieteica arī citiem par paraugu. Viņa patstāvīgā rakstura īpašība bra: ar neatlaidību censties pēc spraustā dzīves mērķa; katrs viņa pajēmiens un
uzsākums bija dziļi pārdomāts, iekams to izveda praksē. Ar viņa nāvi_vecāki zaudēja mīlu dēlu un atspaidu vecuma dienam, tēvija karstu aizstāvi un cīņas biedri taisnu, drošsirdīgu vadītāju un pašaizliedzīgu draugu.»