Ādams Lapsiņš

Lapsiņš Ādams, dzimis 1868. gada 20. oktobrī Vidzemē Sloka Kristīne, dzimusi 1872. gada 26. decembrī Vidzemē. Abi strādāja Rencēnu muižā pie barona lielkunga par zirgu puisi un kučieri. Vecāmāte strādāja pie cienīgās baronlielmātes par dienestmeitu. Reizēm viņai vajadzēja arī stāvēt krogā aiz letes un apkalpot kroga apmeklētājus, jo baronam piederēja arī krogs. Viņi apprecējās un laulājās Burtnieku baznīcā 1894. gada 20. aprīlī. Pēc pirmā bērna piedzimšanas ģimene atstāja Latviju un izbrauca uz Krieviju, ko Krievijas cars Nikolajs II apsolīja visiem dot zemi par brīvu. Klīstot pa Krieviju, meklējot sev piemērotu dzīvesvietu, viņi apmetās uz dzīvi pie Urālu kalniem Bakaldīnā Arhangeļskas rajonā. Uzcēla būdas pie liela meža - Uģeļņij ļes - malā un līda līdumus. Dzima bērni - pavisam desmit (3 meitas un 7 dēli), un paplašinājās saimniecība, līdz 10 govīm un vairākiem zirgiem. Tika uzcelta divstāvu māja. Ap 1934., 1936. gadu sākās kolektivizācija un Lapsiņiem atņēma visus lopus un pašus izdzina no mājām. No Sibīrijas (izsūtīšanas) viņus glāba tas, ka viņiem nebija algota darba spēka un paši saviem spēkiem padarīja visus darbus. Mūža nogalē Kristīne un Ādams atbrauca uz Latviju. (No Viktora Zvēra materiāliem)

Vectēvs – Ādams Lapsiņš - gan nejauks. Viņš iedzēra, lamājās, pina vīzes. Arhangele – rajona centrs, turp viņš veda vīzes tirgot, tad visas izpārdeva un tad nāca mājas un lamājās tā kā traks. (..) Ā! Sadzina mūs visus sādžā iekšā, mums nebija pa spēkam, labi, ka vecaistēvs (Ādams Lapsiņš|) bija, uztaisīja mums mājiņu, tāda kā rija, tik liela kā mums lielā istaba, to uzbūvēja. (Viņš uztaisīja divas tādas vienādas mājiņas, mums un Vilmai - meitas Alvīnes meita).Tas bija kara laikā? Tas bija 1941. gadā. Mums vēl māja nebija gatava, mēs vēl pie Vilmai mammas dzīvojām, Alvīntantes. Tanī mazā istabiņā. Vasarā tad mēs ārā gulējām! Un tad vīriešus ņēma karā, gāja pa mūsu ielu pūtēju orķestris vēl gāja, tur kādi vīrieši, un tās sievietes visas gar ielas malu raud. Bērni iznākuši. Vot, to es atceros. Raud visi, ved uz karu projām, visus zirgus, visu – vai dieniņ, vai dieniņ. Un tad vecaistēvs uztaisīja to mājiņu, tad mēs aizgājām uz savu māju dzīvot.

Nellijas Ermansones atmiņas, 2007