Ieva Kundziņa

...............................................................................................................

Rīgas 1. Meža kapi, 2 Aizsaules iela, Rīga, 1026, Latvia (Latvija)

Aizsaules iela 2, Rīga, 1026, Latvia

RMK-V-000-351071

Sektors / Rinda / Vieta : V / 000 / 351071

Apbedītie:

Pēteris Kundziņš 19.09.1886 - 24.06.1958

Ieva Kundziņa 06.06.1940

Anna Kundziņš 04.06.1904 - 20.12.1980

...............................................................................................................

Skice par skicēm

(Jānis Baltauss)

Viņa ir apbalvota ar «Kristapa» medaļu par kostīmiem filmām «Puika», «Pēdējā re- portāža» un «Saulessvece». Viņa ir 1984. gada festivāla «Baltijas teātru pavasaris» dip- loma ieguvēja par kostīmiem izrādei «Spānijas Isabella». Viņai ir apskaužami blīva fil- mogrāfija. Viņai šobrīd ir kriet- ni vairāk pasūtījumu nekā laika tos izpildīt. Viņai ir sievišķīga un daudzējādā ziņā romantiska profesija. Viņa sapņo strādāt filmā, kurā sadzīvotu vēsture un pasakas elementi. Viņai pa- tīk vienlaikus ķerties pie krasi atšķirīgiem darbiem, lai, tos savstarpēji pretstatot, rastu visnegaidītākās idejas. Viņas tuvākie kinorežisori ir Fede- riko Fellīni un Rainers Verners Fasbinders. Viņa dzīvo pašā pilsētas centrā ar skatu uz tipisku Rīgas iekšsētu. Līdzīgi tam, kā Kundziņsalas brikšņai- no grāvju pasteļtoņos ielau- žas kontrastējoši oranžais trīs- desmit trešā maršruta «Ika- rus», kostīmmākslinieces iz- tēlei atvēlēto teritoriju šķērso

kinostudijas ražošanas sliedes. Turklāt nav grūti pamanīt, ka salīdzinājumā ar kolēģu veiku miem levas Kundziņas skicēs ražošana jūtama gluži taus tāmi — ar auduma gabaliņiem un apģērba izmēru rēķiniem turpat līdzās zīmējumiem. Teorētiski kostīmmākslinieces profesijā radošais darbs ir it kā stingri norobežots no ražojo šā, individuālais no kolektīvā. Ar sagatavošanas un filmēša nas periodu termiņiem, ar ski ču zīmēšanu mājās un kostī mu šūšanu kinostudijas cehā, ar «Vogue» un «Blitz» tipa žurnālu studēšanu un materiālu limitiem .. . Praksē, kas visu sajauc kopā, kostīmmākslinieks vienlaikus ir gan tērpa radī tājs, gan realizētājs. — Skice parasti top ļoti nosa cīta, — saka leva Kundziņa. — Tajā var diezgan brīvi fan tazēt. Skiču idejas man bieži vien iešaujas prātā visnegaidī tākajos brīžos: pastaigājoties gar jūru, uz ielas, naktī ... Tuvāks realitātei un tālab nepa tīkamāks ir nākamais starp posms — sagāde. Kinostudijas noliktavā tiek glabāti praktiski visi kostīmi. Ja aktierim vaja dzīgas vecas drēbes, tās pa rasti izvēlas no agrāk izman totajiem kostīmiem. Ja tas nav iespējams, profesijas sievišķī gumam un estētiskumam spī tējot, jāķeras pie kāda pārāk «jauna» apģērba gabala plē šanas, balināšanas vai apstrā des ar aerosoliem, smilš papīru, drāšu sukām . . . Pie mēram, gatavojot tērpus filmām «Kara ceļa mantinieki» un «Sprīdītis», lietā tika likta pat lodlampa. leva Kundziņa: — Pēdējos ga dos man arvien vairāk žēl neproduktīvi pavadītā laika filmēšanas periodā. «Barran dov» kinostudijā, kur izdevās pabūt «Sprīdīša» uzņemšanas laikā, kostīmmākslinieki strādā līguma darbu tikai filmas sa gatavošanas periodā. Viss jau iepriekš tiek sīki jo sīki iz spriests, un filmēšanas laikā vairs strādā tikai ģērbēji. Kamēr Rīgas kinostudijā sīki jo sīkas iepriekšējas izsprie šanas tradīcijas nav ieviesu šās, leva Kundziņa ne tikai zīmē skices un modelē, bet arī kopā ar ģērbējām meklē tērpus, ietērpj aktierus un masu skatu dalībniekus. — Darbs jaunajā Rolanda Kal- niņa filmā «Ja mēs visu to pār- cietīsim» ir ne tikai sarežģīts, jo prasa vēsturisku detaļu pre- cīzu ievērošanu, bet arī fiziski grūts. Filmējot masu skatus, ziemas drēbēs jāietērpj kādi divsimt cilvēki. Mākslinieks inscenētājs un kostīmmākslinieks strādā it kā vienā darbalaukā. Diemžēl praksē tāds radošs kontakts ir visai deficīta parādība, kālab steigas un māksliniecisko uz- skatu nesaderības rezultātā tā- das fineses kā iepriekšējas vie- nošanas par dekorāciju un kostīmu toņu saskaņotību pa- rasti izpaliek. Visbiežāk katrs strādā pats par sevi, paļaujo- ties uz profesionālo intuīciju. levai Kundziņai lielākā auto- ritāte no māksliniekiem insce- nētājiem bijis Uldis Pauzers. Viņš atsevišķām topošās fil- mas epizodēm jau iepriekš gatavojis krāsu gammas, lai tās varētu ņemt vērā, darinot

Ieva Kundziņa kostīmus un izvēloties filmē šanas vietas. Sadarbībā ar Ul di Pauzeru leva Kundziņa strādāja pie savām pirmajām sešām filmām, un pirmie darbi jau parasti paliek spilgtākā at miņā. No tagadējiem kolē ģiem kostīmmākslinieces ievē rību izpelnījies mākslinieks Gunārs Zemgals. — Viņi allaž ir džentlmenis, — saka leva Kundziņa, — un tas šodien jau ir daudz. Vispār kinostudijā liela mēroga māk slinieku tomēr ir mazāk nekā teātros. Nav tādu personību kā Ilmārs Blumbergs vai An dris Freibergs. leva Kundziņa ir dzimusi zem Dvīņu zvaigznāja. Un, kaut gan visu viņas paveikto diez vai būtu godīgi izskaidrot ar as troloģiju, savs nopelns būs bijis arī Dvīnim piedēvētajai spējai sadzīvot un pielāgoties. leva Kundziņa: — Es esmu pa kļauta ražošanas daļai un tajā pastāvošajai rindas kārtībai. Ja scenārijs neliekas vilinošs, piesaisti meklēju cilvēkos, kas strādā pie filmas. Šobrīd tādi ir režisore Vija Beinerte, ar kuru leva Kun dziņa sadarbojas filmā «Otr dien, trešdien, ceturtdien . . .», un Rolanda Kalniņa kinodarbā «Ja mēs visu to pārcietīsim» mākslinieka inscenētāja kārtā startējušais Arnolds Plaudis. — Pēdējos gados man gan ir bijis iespējams izvēlēties fil mas, kuras pašai būtu tuvākas; tas tomēr neizslēdz ļoti dažādo kolektīvu, ar ko man jāstrādā un nāksies strādāt kopā arī turpmāk ... Man jārēķinās ar šo cilvēku objektīvajām un arī subjektīvajām prasībām. Ir, piemēram, operatori, kuri ka tegoriski noraida zilo krāsu. Gan dekorācijās, gan kostīmos. Aktieriem mēdz būt vēl vairāk dīvainību. Pola Raksa, ar ko kopā strādāju savā pirmajā fil mā «Noktirne», piemēram, lū dza visos tērpos melno krāsu aizstāt ar tumši zilo. Daļa ak trišu diemžēl domā tikai par to, lai kadrā izskatītos skaistas — neatkarīgi no tā, vai kostīms atbilst attiecīgās epizodes no skaņai vai ne. Vairums vīriešu neizjūt modi. Sevišķi grūti pie meklēt viņu gaumei atbilstošu mūsdienu tērpu. Patīkamākais izņēmums šajā ziņā man bija darbs ar Andreju Žagaru filmā «Akmeņainais ceļš». Viņš ir ār kārtīgi plastisks, jūt kostīmu — gan modernu, gan retro. Visumā mūsu cilvēkiem tomēr ir ļoti pelēka modes uztvere. Atliek uzvilkt kaut ko neparas tāku, kad jau atskan daždažā das piezīmes. Rīgas 50. vidus skolā, kur mācījās mana meita, zilu zeķu uzvilkšana vai spil gtākas matu lentes iesiešana jau skaitījās neiedomājama uz drīkstēšanās. Man šķiet, tiklīdz mūs sāk šokēt modes novitātes, jāpadomā, vai neesam kļuvuši vecišķi nīgri. Man patīk šo dienas mode ar savu dinamis mu, apjomiem, krāsu triepie niem apģērbā, kad neitrālā kostīmā pēkšņi parādās kāds gluži absurds elements. Man patīk panku fantāzijas lido jums. leva Kundziņa, jautāta par bū tiskāko notikumu savā dzīvē ārpus profesionālā darba, brī di kavējas ar atbildi. — Meitas piedzimšana, — is tabā ienākot, mammai palīdz meita Anna. leva Kundziņa savu laiku, ta lantu un darbaspējas izdāļā, diez ko neskopodamās, tiesa, darbošanās iniciatīvu allaž tomēr paturot pašas rokās. Pietiek enerģijas gan filmām, gan teātra izrādēm, gan va rietē programmām. — Teātris pēdējos gados mani saista vairāk, — atzīstas māksli niece. — Strādājot pie izrā dēm, var dot vairāk vaļas fantāzijai. Šķiet, visplašāk va rētu izvērsties, gatavojot tērpus rēviju programmām, taču tieši te, Rīgas estrādes koncertu apvienības sistēmā, izdomas iegrožojumus jūt visvairāk. Viņa ir par mākoņu Kundzi ņu dēvētā gleznotāja un scenogrāfa Pētera Kundzi ņa meita. Viņa ir visproduk tīvākā no pašreizējām Rīgas kinostudijas kostīmmākslinie cēm. Un itin visur—studijā, teātrī vai mājās — viņa vis pirms ir sieviete. Sieviete, kura jēdzienu šarms un elegance vienlīdz talantīgi materializē gan topošo kostīmu skicēs, gan pašas garderobē.

Kino, Nr.7 (01.07.1987)

...............................................................................................................