Jānis (Žanis) Ādolfs Sieriņš

Jānis Sieriņš līdz 1959. gadam vadījis vismaz 20 dažādus korus, ir apzinātas ap 170 viņa dziesmas.

Dzīvesgājums no "Latvju mūzika" 01.01.2003:

Dzimis 1889. gada 6. jūlijā Dubultos. Ģimenē vēl auga brāļi Maksis un Heinis, kas abi miruši Pirmā pasaules kara laikā, un māsas Milda un Mērija. Jau kopš pirmajiem soļiem mājās esot dzirdēta mūzika. Tēvs Jānis uz paštaisītas harmonija spēlējis korāļus un citas dziesmas. Arī māte Katrine labprāt mūzicējusi pie veca flīģeļa un dziedājusi vairākas tā laika iecienītās P. Šancberģa dziesmas.

Sešu gadu vecumā uzsācis skolas gaitas vijoles skolotāja Rozes pirmskolā. Klavieru spēli mācijies pie māsīcas Ellas Putniņas. 1898. gadā uzsācis skolas gaitas Bulduru pamatskolā pie skolotāja A. Šulca, arī vijoles spēli, bet klavieru stundas nācies pārtraukt, jo nebijis instrumenta uz kā vingrināties. 1899. gada rudenī iestājies A.J. Millera privātā ģimnāzijā Rīgā. Dažas reizes nedēļā turpinājis vijoles stundas pie skolotāja Šulca. 1900. gadā pārgājis mācīties uz Rīgas pilsētas Katrines II skolu. Tai bijis skolēnu pūtēju orķestris kapelmeistara Buharda vadībā, kurā sākumā spēlējis II altu, tad I altu un beidzot tenoru. Nobeigt šo skolu nav izdevies, jo 1905. gada rudenī saslimis ar skarlatīnu, kam sekojis pleirīts. Nākošajā rudenī un ziemā apmeklējis Odiņa kursus un gatavojies gala pārbaudījumiem Katrines skolā kā eksternis. Slimības sekas tomēr kavējušas šo skolu nobeigt.

1907. gada 4. janvārī sācis kantora mācekļa darbu M. Krēgera aģentūrā Rīgā. Tā paša gada rudenī, sava drauga Augusta Kalevica aicināts, Sieriņš apmeklējis dziedāšanas biedrības Gaismas kora mēģinājumu A. Ķēniņa ģimnāzijas zālē Tērbatas ielā, ko tolaik vadījis bazūnes brīvmākslinieks Arnolds Sineps. Šis vakars izrādījies liktenīgs: viņš kļuvis par aizrāvīgu kora basu dziedātāju. Sācis dziesmas norakstīt savā kladē, un 1908. gadā jau bijuši 38 skaņdarbi.
Tā kā vecāki piederējuši pie Rīgas latviešu Katoļu apustuļu draudzes, bērni audzināti draudzes tradicijās. 1909. gadā sācis spēlēt draudzes dievkalpojumos harmoniju un arī vadīt nelielo draudzes kori. 1910. gada rudenī sācis dziedāt arī Rīgas latviešu Izglītības biedrības korī, ko vadījis Zamuels Erdmanis.
1912. gada rudenī Sieriņš iestājies Rīgas A. Gižicka mūzikas skolā un mācījies harmoniju pie N.Alunāna un dziedāšanu pie Ernesta Elka-Elksnīša. 1914. gadā saderinājies ar darba kolēģi Elizabeti Menģelsoni.

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā devās bēgļu gaitās uz Krieviju kopā ar evakuētās Rūtenberga fabrikas darbiniekiem. Sieriņa līgava gatavojusies doties uz Vitebskas guberņu pie radiem, kas saimniekojuši Virvinas muižā, Veližas apkārtnē. Noskaidrojies, ka arī Sieriņš tur varētu strādāt lauku darbos. Dzīve tur bijusi laba, bet kādā septembra dienā kļuvis zināms, ka vīriešiem būs jāiet tranšeju ierakumu darbos. Sieriņš devies uz Pēterburgu, kur vēlāk ieradusies arī viņa līgava.
1916. gada 19. martā abi salaulājušies mācītāja Jāņa Sandera mājā.

Līdz 1916. g. beigām abi Sieriņi strādājuši Treugoļņika gumijas fabrikā. Jānim bijusi uzticēta vajadzīgo ārzemju preču kalkulācija. Kad 1917. gada janvārī ģimenē piedzimis pirmais dēls Alfrēds, sievai nācies darbu atstāt. Rudenī pārcēlušies uz Taiciem, apmēram 25 km no Pēterburgas. Sieriņa atminās lasām: Prof. J. Vītols bija komponējis dziesmu Dievzemīti vīru korim ar Roberta Vizbuļa tekstu. Kad bija dubultkvarteta pirmais mēģinājums šai dziesmai, profesors apsolījās atnākt uz. Saviesīgo biedrību un dot savus norādījumus. Izrādījās, ka klavieres tajā vakarā bija aizņemtas. leradās profesors un negāja prom, bet pacietīgi klausījās, kā es iestudēju dziesmu bez instrumenta. Pārliecinājies, ka darbs iet labi, beidzot atvadījās. Šai vakarā viņam pirmo reiz bija izdevība vērot mani diriģenta darbā un palika iespaids, ka apmierināts.
Jūnijā komponēju 3 dziesmas vīru korim: Zeltotais prieks, Lai un Es tevi sveicu, lielā jūra! R. Vizbulis man atnesa 2 tekstus un nodziedāja tiem melodijas. Vajadzēja iekārtot korim. Es tomēr neuzdrošinājos, jo redzēju, ka ar komponēšanas tehniku vēl neesmu tik tālu. Vēlāk no šī materiāla E. Melngailis izveidoja pazīstamās 2 jaukta kora dziesmas Kad pārnāksi bāleliņ un Meita sēde kurazās.

1917. gada 28. augustā Rīgā ar asinssērgu 62 gadu vecumā miris viņa tēvs Jānis.

Par lielu notikumu Pēterburgas latviešu mūzikas dzīvē izvērties prof. J. Vītola godināšanas vakars Pēterburgas Latviešu dziedāšanas biedrībā 1918. gada 26. jūlijā sakarā ar profesora 55-to dzimšanas dienu. Piedalījušās ap 70 personu, to skaitā dziedoņi Pauls Sakss un Ādolfs Kaktiņš, komponists Jānis Zālītis, diriģents Teodors Reiters, deputāts J. Goldmanis, gleznotāji Vītols un Hugo Grotuss u.c.

1919. gada februārī Sieriņš sācis kalkulātora darbu Ziemeļrietumu dzelzceļa kooperātīva valdē. Novembrī ar difteriju saslimis un nomiris pirmdzimtais dēls Alfrēds. 1920. gada janvāri pats saslimis ar izsitumu tīfu. Nolēmuši atgriezties dzimtenē, tamdēļ marta mēneša sākumā abi ar sievu braukuši uz Vitebsku, no kurienes ešeloni gājuši uz Latviju, kas gan pagaidām bijuši pārtraukti. Reģistrējušies bēgļu komitejā, kur ticis iesaistīts par sekretāru. Gaidot uz ešelonu, noorganizējis latviešu bēgļu kori ar apm. 30 dziedātājiem. Koris pirmo reizi dziedājis Vitebskas luterāņu kapu svētkos. Pēc tam garīgā koncertā Vitebskas ev. lut. baznīcā. Koncertā piedalījušies prof. Mossius (ērģeles), prof. Grigorovičs (vijole), L. Sprūle (soprāns), Herta Lūse (alts) un jauktais koris. Koris dziedājis Vītola Dieva lūgumu, Čaikovska Leģendu, F. Fleminga un Em. Baha dziesmas.

Sieriņu ģimene pārbraukusi Rīgā 1920. gada 20. augustā. Ar 1920. gada 15. oktobri sācis ekspeditora - kalkulatora darbu Latvijas eksporta un importa sabiedrībā pie Latviešu Tirgotāju savienības. 1921. gadā pārgājis valsts Krāj- un kreditbankas darbā. Šī kredītbanka 1923. gadā pārdēvēta par Latvijas Banku, kuras ārzemju valūtas nodaļā Sieriņš darbojies līdz pat 1940.gadam.
Drīz pēc pārbraukšanas dzimtenē noorganizējās dubultkvartets Krīvs J. Sieriņa vadībā. 1921. gada rudenī sācis vadīt Dziedāšanas biedrības Rotas kori.
Sacenšoties ar toreiz Rīgā populāriem Piltenes prāģeriem, nodibinājis sekstetu Rīgas Švauksti, kas dziedājuši dažādas estrādes dziesmas un kino divertismentos. Dažus mēnešus dziedājis arī E.Melngaiļa korī.
1922. gada 4. jūlijā ģimenē piedzimis Elmārs, bet 1924. gada 24. novembrī trešais dēls Jānis Valentīns.

Līdz 1924. gadam dziedāja Romas katoļu biedrības Vainagā, Rīgas latviešu Izglītības biedrības, Pēterburgas dziedāšanas biedrības un Reitera korī. Arī pēc aktīva korvadoņa darba sadarbība turpinājusies ar Doma un Dubultu draudzes kori, vadot dažas dziesmas sarīkojumos un svinīgos gadījumos.

1934. gada pavasarī pabeidzis pilnu kursu obligāto priekšmetu nodaļā, saņēmis apliecību, bet no tālākas mācīšanās atteicies pasliktinātās veselības dēļ.
Pirmajā padomju okupācijas gadā strādājis LPSR Valsts bankā. No 1941. gada jūlija līdz 1944.gada
septembrim Latvijas Bankā par grāmatvedības grupas vadītāju.

No 1945. gada sākuma līdz 1.martam darbojies Valsts bankas republikas kantorī. No 1944. gada beigām līdz 1949. gadam īsāku vai garāku laiku vadījis vairākus korus: Rīgas pilsētas Raiņa vakarskolas meiteņu kori (1944-1945), no kura 15. septembrī atbrīvots, jo atteicies noturēt mēģinājumus svētdienās, Poligrāfiskās arodskolas kori (1945-1948), Spectorga pašdarbības sieviešu kori (1945), Satiksmes ministrijas darbinieku kori (1947), Kirova rajona apvienoto pašdarbības kori (1948), Rīgas Viesnīcu tresta darbinieku kori (1949) un Rīgas pilsētas Maskavas rajona koriem kontroldiriģents 1949.gada dziesmu dienai. Kādu laiku arī bijis meža darbos Jūdažos.
1945. gadā ar komponistu E. Melngaiļa un A. Kalniņa ieteikumu uzņemts Latvijas Komponistu savienībā. Tajā laikā viņam jau bijušas 50 kompozīcijas. Par Komponistu savienības biedru gan sabijis tikai 4 gadus, jo pēc 1949. gada 9. marta Cīņā iespiestā P. Smilgas raksta Gads pa jauniem ceļiem mūzikā 13. martā bijis spiests no savienības izstāties.

Lai gan pēc 1949. gada algota diriģenta darba vairs nebija, Sieriņš līdz 1958. gadam vēl vadīja Doma kori un no 1952. līdz 1959. gadam Dubultu draudzes kori.
1964. gada 11. oktobrī mūžībā aizgājusi viņa sieva Elizabete. Pēc tam par viņu rūpējušās māsas Milda un Mērija, kas abas pārdzīvojušas savu brāli. 1973. gada 9. jūnijā Sieriņš apprecējies otro reizi ar Paulīni Grīvu (dzimusi Špicberga). Kaut veselība ar katru gadu kļuvusi trauslāka, Sieriņš, cik spējis, apmeklējis koncertus un turpinājis komponēt. No 1960. līdz 1973. gadam uzrakstītas 32 dziesmas.

Šķiet, ka pašu pēdējo reizi viņš kora priekšā ir stāvējis 1971. gada 20. decembrī Dubultu draudzes kora eglītes vakarā Dubultu dievnamā, vadot Bēthovena Svētā nakts, ak izlej tu un Tā debess izteic.

Sieriņš atmiņas sācis rakstīt pēc pensionēšanās 1949. gadā un vēl turpinājis 1960-os gados. Pilnīgākās viņš uzrakstījis tikai līdz 1940. gadam. Par sekojošiem lielo pārmaiņu gadiem (1941-1944) viņš raksta, ka tie atnesuši tik daudz nelaimes un ciešanu, postījumu un materiālu zaudējumu visiem, ka par tiem negriboties atcerēties. 1942. gada janvārī ar tuberkulozi miris dēls Elmārs. Jaunākais dēls Jānis Valentīns 1943. gadā iesaukts darba dienestā, nonācis Vācijā, un viņi vairs nav redzējušies, tikai sarakstījušies. Atmiņas par pēckara gadiem saglabājušās tikai atsevišķu piezīmju veidā. Pēc Otrā pasaules kara beigām Jānis Valentīns izceļoja uz Austrāliju un apmetās Sidnejā.

Ziņas par tēva gaitām pēc 1944. gada saņemtas, jau sākot ar 1946. gadu, no mātes uz Vāciju rakstītās vēstulēs un kartītēs, bet kopš 1950. gada uz Austrāliju rakstītās, kurās māte vairījusies minēt cilvēku un organizāciju vārdu toreiz pastāvošās cenzūras dēļ.

Ap 1960. gadu stāvoklis uzlabojies un tēvs sācis viņam sūtīt pēc 1945.gada komponēto dziesmu norakstus un līdz 1974. gadam atsūtījis ap 170 skaņdarbu. Pilnīgāks pārskats par tēva darbību saņemts tikai 1993. gadā, kad ciemojies Rīgā. Saglabāto dokumentu skaitā arī triju lappušu gara īsbiografija, kas ir labākais papildinājums tēva atmiņām.