Kārlis Saulītis

Info: Linards ķibilds.

Kārlis bija arī kaislīgs mednieks un makšķernieks. Ar medībām sācis nodarboties vēl dzīvojot Krievijā – tur bija ļoti daudz zaķu, ir pat bijušas reizes, kad nesis mājās 4-5 zaķus. Zvejā vairāk piedalījās ar tīkliem, tinu un trijbridi. Pats gatavoja no kārklu klūdziņām zvejas murdus. Pēc nostāstiem ir zināms, ka 1943.gada ziemā Neretā pie dzirnavām, atvarā bija ievietoti divi murdi, no rīta ejot tos pārlūkot, izrādījies, ka līdzpaņemtais kartupeļu grozs ir par mazu dižajam lomam. Tāpat, kā man zināms, Kārlis gatavoja dažādus koka traukus: spaiņus, sviesta ķērnes, lielos kubulus un mazus kubuliņus. Atceros, kad es 1948.gadā stājos mednieku biedrībā, man vēl nebija obligātie 18 gadi, kas bija noteikti likumā. Ar galvotājiem tomēr varēja iestāties. Mans onkulis Kārlis Saulītis bija pirmais, kurš par mani galvoja, un, kļūstot par mednieku biedrības biedru, viņš man uzdāvināja savu vienstobra bisi IŽ-16. 1947.gadā tētiņam (Otto Ķibildam) tika veikta kuņģa operācija. Pēcoperācijas periodā vajadzēja meklēt vieglāku darbu – tāds atradās Stradu dzirnavās par sargu. Atceros, ka vienreiz aizvedu tētiņu uz dzirnavām un grasos braukt mājās, Kārļonkulis, pienācis pie manis jautā: „puis, vai tev maiss ir līdzi?” Maiss man nebija. Tad viņš man saka: „puis, ievēro, ja tu ej uz baznīcu, ņem līdzi dziesmu grāmatu, ja brauc uz dzirnavām, tad jāņem līdzi maiss.” Tajā reizē mēs piebraucām pie dzirnavām un onkulis Kārlis kulbā iesvieda miltu maišeli. Atceros- Lūcija arī bija ļoti labas dabas cilvēks. Neviens no mājām neizgāja nepacienāts un, ja bija vajadzība, vienmēr varēja pārnakšņot. Viņa bija ļoti strādīga. Nesavtīgi kopa ģimenes saimniecību, kurā vienmēr bija govs, cūkas un vistas. Dzīvojot Neretā viņiem bija arī truši un pīles. Lūcija vienmēr vērpa linus, ne tikai ģimenei, bet arī pēc pasūtījuma. 1937.gadā Neretas pienotavas atklāšanas svētkos bija ieradies Valsts prezidents K.Ulmanis. Visiem klātesošajiem spiedis roku – un starp tiem bijusi arī Lūcija. Kārlis arī bija no tiem cilvēkiem, kuram roka netrīcēja, iedodot latiņu. Vilma Babris, kad mācījās Saukas lauksaimniecības skolā, kā satiksmes līdzekli izmantoja vilcienu – mazo bānīti. Gaidot vilciena atiešanas laiku, viņa uzkavējās Saulīšu mājās un vienmēr promejot viņai mēteļa kabatā atradies kāds Kārļonkuļa slepus ielikts latiņš.