Roberts Kroders

Literatura un Maksla Nr. 12 (03.04.1992)

Kroderu dzimta latviešu kultūras kontekstā

Artura un Roberta Kroderu dzimšanas 100. gadskārta Biruta Gudriķe

Latviešu nacionālo kultūru dažādos aspektos ievērojami bagātinājusi Kroderu dzimta. Taisnības izjūtas, iedzimta inte lekta, radošas aktivitātes apveltīti Kroderu dzimtas pārstāvji ar ieroci un spalvu, ar gaišu domu un neatlaidību cīnījušies par Latvijas neatkarību, veicinājuši latviešu skatuves mākslas attīstību eiropeisku meklējumu virzienā, gādājuši par pasaules kultūras vērtību ieplūšanu latviešu sa biedrības redzeslokā, vienmēr un visur pauduši ticību garīguma spēkam un lat viskajai identitātei. Arturs un Roberts Kroderi, no kuru dzimšanas 9.aprīlī aprit simts gadu, pieder pie pirmajiem redza mākajiem neatkarīgās Latvijas kultūras darbiniekiem un valstiskās neatkarības ideologiem. Doma par brīvību brāļos Kroderos dzima agrā jaunībā. Šī doma, tāpat kā impulsīvi dedzīgā daba, loģiskās spriešanas spējas un sabiedriskā aktivitāte nāca mantojumā no tēva Jāņa Krodera (1860-1938) - vienkārša lauku skolotāja un pagasta rakstveža, kura sapņiem par augstāko izglītību nebija lemts piepildī ties, bet kura interešu loks un sociālo pa rādību izpratne sniedzās tālu pāri sava pagasta robežām, pretī plašiem un visas tautas dzīvē nozīmīgiem apvāršņiem. Kad dažādu apstākļu dēļ nācās mainīt dzīves vietas, jebkurā pagastā Jānis Krodcrs atrada iespējas darboties gan lauksaim niecības un dziedāšanas biedrībās, gan morāli atbalstīt un sniegt padomus zem niekiem viņu konfliktos ar muižu. 1905. gadā, būdams Kokneses pagasta rakstve dis, viņš izvirzījās par revolucionārās kustības vadoni, kas sauca latviešu zem niekus cīņā par taisnību, brīvību, demo krātiju, par atbrīvošanos no sveštautiešu aizbildniecības važām. Par savu pārliecību un revolucionāro darbību bija dārgi jā maksā gan Jānim Krodcram, gan viņa tu viniekiem. Sievai Annai vīra prombūtnes (revolucionāro uzdevumu, bēguļošanas, aresta) laikā ar sešiem mazgadīgiem bēr niem nācās, pajumti un maizes kumosu meklējot, klīst no mājas uz māju. Palaikam palīdzēja Annas māsa, un tomēr ar sešiem bērniem galā tikt nebija tik vienkārši. Taču Anna Krodcrc nekurnēja, saprata vīra cī ņas gaitas, domāja par to, kā četrus dēlus un divas meitas ne tikai paēdināt un ap ģērbt, bet arī izskolot. Tas bija abu vecāku sapnis, taču iespējas to realizēt - niecīgas. Jāni Kroderu tūlīt pēc 1905. gada nemieru sagrāves arestēja, piesprieda nāvessodu, kv; apmainīja ar mūža katorgu. Bet garu un pārliecību salauzt neizdevās. Smo jenskas cietumā 1906. gadā Jānis Kroders sarakstīja brošūru "Kā savilkās mākoņi pār Baltijas ciemiem”, kas iznāca 1908. gadā un tika konfiscēta: cariskajai patvaldībai ne bija pa prātam autora uzskati par 1905. gada revolucionāro notikumu cēlonību. Rīgas centrālcietumā Jānis Kroders 1913. gadā saņēma ziņu par sievas nāvi. Uz bē rēm viņu neizlaida, tāpēc piederīgie bēres rīkoja speciāli Matīsa kapos un tā, lai no aizrestotā cietuma lodziņa tās būtu saska tāmas. Stiprajam cīnītājam, kas bija pie dzīvojis dažādus traģiskus notikumus, dzīvesbiedres bēru laikā pār vaigiem ri tējušas asaras. Sāpju un pateicības asaras. Tēva revolucionārā entuziasma aiz rauts, sociāldemokrātiskajā kustībā agri iesaistījās Arturs Kroders (1892-1973) un aizvadīja raibu, dēkainu jaunību, palai kam atrazdamies gan cietumā, gan ārze mēs, gan Maskavā un Pēterburgā. Izmā cījās par burtlici, strādāja gadījuma darbus, 1910. gadā pievērsās žurnālistikai, publicējās dažādos izdevumos, 1915. gadā tika mobilizēts cariskās Krievijas armijā, bet, nodibinoties latviešu strēlnieku pul kiem, pārgāja uz tiem. Artura dvīņubrālis Roberts Kroders (1892-1956) bija stabilāka, mierīgāka rakstura, centās pēc zināšanām un izglī tības. Arī viņš jaunībā piedalījās revolu cionārajā kustībā, bet viņu vairāk intere sēja literatūra, vēsture, teātris. 1909. gadā, mācīdamies Rīgā vidusskolā, viņš publi cēja pirmos tulkojumus - krievu autoru stāstus un K.Hamsuna romānu Viktorija", no 1912. gada arī rakstus par literatūras jautājumiem. Kad revolucionārās darbības dēļ no Rīgas nācās bēgt, Roberts vidus skolu absolvēja Maskavā, pēc tam kā brīvklausītājs Maskavas un Pēterburgas universitātēs studēja vēsturi un filozofiju, daudz laika pavadīja bibliotēkās, kur ie pazina Eiropas literatūru, īpaši tās modernos strāvojumus. lesaukts armijā, jau 1914. gadā viņš nonāca vācu gūstā, aizvadīja to Austrumprūsijā, kur līdz porfektivitātei papildināja vācu valodas zināšanas. 1917. gada februāra revolūcija izkrista lizēja Kroderu politiskos uzskatus. Tēvam un dēliem tic aizvirzījās pa atšķirīgiem, pat radikāli pretējiem ceļiem Jānis Kro ders, kuru februāra notikumi atbrīvoja no katorgas, pieslējās lieliniekiem, kļuva par Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzem nieku deputātu padomes Izpildu komi tejas (Iskolata) locekli, par Rīgas apriņķa komisāru, pēc Oktobra apvērsuma ieņēma vadošus administratīvus posteņus Valkā un 1918. gadā aizbrauca lieliniekiem līdzi uz Krieviju, kur Omskā, vēlāk Novgorodā un citur strādāja kultūras darbā, arī par skolotāju. Arturs Kroders, izslimojis "bērnišķīgā kreisuma slimību", kļuva par konsekventu un dedzīgu valstiskās neatkarības cīnītāju. Paradoksāli?! Bet vai prasība pēc brīvas, neatkarīgas Latvijas nenāca no tēva 1905. gada revolucionārisma? Žandarmē- rijas apsūdzībās Jānis Kroders figurēja kā Latvijas Republikas prasītājs, pat kā šādas potenciālas republikas prezidents. lespē- jams, ka 1905. gadā Jānis Kroders pieslējās tam latviešu sociāldemokrātijas spārnam, kas aizstāvēja domu par atdalīšanos no Krievijas. Arturs Kroders atdalīšanās prasību pacēla nacionāla valstiskuma lī- menī un vienlaikus pieteica asu, bezkom- promisa cīņu lioliniecismam kā nacionālā valstiskuma noliedzējam un apkarotājam. 1917. gadā, kad Vidzemē pletās plašu- mā lielinieku vara, kaprālis Arturs Kro- ders latviešu strēlnieku vidū izvērsa ak- tīvu pretlieliniecisma propagandu..Tā pa- ša gada vasarā viņš bija viens no Latvju kareivju nacionālās savienības dibinātā- jiem, savienības, kuras mērķis bija pievērst

• latviešu karavīrus nacionālu uzdevumu pildīšanai, vienot tos zem sarkanbaltsar- kanā karoga. Šādā nolūkā A.Kroders un A.Plcnsncrs 1917. gada septembrī Cēsīs nodibināja laikrakstu "Laika Vēstis". Tajā iespiestie A.Krodera, A.Plcnsnera, J.Aku- ratera raksti aicināja latviešu strēlniekus un visu latviešu tautu novērsties no lieli- nieku maldu idejām un viltus solījumiem un sākt cīņu par nacionālu, patstāvīgu Latvijas valsti. "Laika Vēstis" bija viens no pašiem pirmajiem preses izdevumiem, kas vairs nesamierinājās ar Latvijas autono- mijas prasību, bet droši un atklāti iestājās par neatkarīgas Latvijas brīvvalsts radī- šanu. Kad pēc pāris mēnešiem lielinieciskā Kara revolucionārā komiteja "Laika Vēs- tis" aizliedza, A.Kroders ar domubiedriem nekavējoties laida klajā līdzīga satura laikrakstu "Laika Domas", pēc tā slēgšanas - laikrakstu "Laika Balss" un, kad arī to lielinieki ar rupju spēku likvidēja, kopā ar K.Skalbi 1918. gadā Valkā izdeva mē- nešrakstu "Jaunā Latvija". Arī tam nebija lemts ilgs mūžs. Taču Arturs Kroders no sāktā ceļa nenovērsās. Nacionālās Latvijas aizstāvēšana un lieliniecisma noliegums kļuva par viņa žurnālista darba, var teikt - mūža mērķi. 1919. gada janvārī,' kad Rīgā varu bija sagrābusi P.Stučkas lielinieciskā valdība, Arturs Kroders kopā ar brāli Robertu, kas Latvijā bija atgriezies 1918. gadā, un J. Liepājā izdeva un vadīja laik- rakstu "Latvijas Sargs", kura ideoloģiskais virziens pilnā mērā atbilda tā nosauku- mam. Laikraksts aizstāvēja 1918. gada 18. novembrī pasludinātās Latviias neat- karību, pauda ticību tās nākotnei, sauca karavīrus ar ieročiem cīnīties pret jaunās Latvijas nāvīgākajiem ienaidniekiem - lieliniekiem un vācu okupantiem. Laik- raksta darbā brāļi Kroderi iesaistīja pazīstamus latviešu rakstniekus - J.Aku- ratcrSr, 'A.Ersu, K.Ezericti, Jūl. Rozi, K. E.Virzu, kuri tikpat dedzīgi at- balstīja Latvijas neatkarību. "Latvijas Sargs" sākotnēji tika iecerēts kā Latvijas nacionālās armijas kareivju laikraksts. Latvijas apsardzības ministrs J.Zālītis gādāja, lai laikraksts nonāktu pie karavī- riem frontē. Savās atmiņās A.Kroders vē- lāk rakstīja, ka "Latvijas Sarga" redakcijā "ikkatru dienu, ikkatru brīdi pie mums ieradās frontes karavīri un mēs teicām tautai, kā top jaunā Latvijas valsts, kāds neredzēts ideālisms tai kaldina brīvu nākotni. Paši jutāmies karavīri..."1 Laik- raksta nosvērtā, konsekventi nacionālā nostāja guva popularitāti visplašākajās latviešu lasītāju aprindās. Ja Liepājā tirāža bija 15 000, tad jūlijā, pārceļoties uz at- brīvoto Rīgu, tā pieauga līdz 40 000 eksemplāru. 1920. gada maijā no "Latvijas Sarga" re- dakcijas aizgājis, A.Kroders žurnālista darbu turpināja citos izdevumos, līdzte- kus publicējot vairākas grāmatas - "Prūšu un baronu sazvērestība pret Latvijas valsti 16.4.1919" (1919), "Nācija un šķira" (1920), "Latvija, vācieši un lielinieki" (1920), "Domas par latvju kultūru" (1921), "Cil- vēka mērķi" (1921), "Nicdra un niedrisms" "Par minoritātu autonomiju" (1928), sakārtoja atmiņu krājumu "Ģenerālis Jānis Balodis" (1931). Šo sacerējumu nozīmīgākā tēma - marksisma lin tā dogmatisma un antihumānisma kritika ar Arturam Kro- dcram piemītošo loģikas argumentācijas spēku. Jau 1921 .gadā grāmatā "Cilvēka mērķi" A.Kroders pierādīja, ka sociālisma ideāli ir atrauti no dzīves realitātes un tāpēc ne- realizējami. Sociālisms nav izturējis pār- baudījumu arī Padomju Krievijā, jo ap- lama ir hipotēze par proletariātu kā vienīgo aicināto šķiru. Ne velti proletariāta diktatūra sociālismu Krievijā ievedusi ar rupju spēku, ar sarkano teroru, ar cietu- miem un slepkavībām, ar pilsoņu tiesību nolaupīšanu. "Proletariāta diktatūra," pasvītro grāmatas autors, "ir kaila abst- rakcija, fanātiska norēķināšanās ar reālo dzīvi" (129.1pp.), un tāpēc "marksisms mums ir jāatmet, jo viņš saista mūsu garu, ieslēdz viņu dogmu šaurumā" (132.1pp.). Nevis atsevišķa šķira, bet - nācija, apvienodama visas šķiras, ir tā sociālā vide, kurā rodas cilvēces kultūra. Vardar- bību, kāds bija Oktobra apvērsums, A.Kroders prasa aizstāt ar sociālu un ga- rīgu evolūciju, kurā iesaistītas visas šķiras, visas grupas, visi cilvēki. Tikai mūžīgas attīstības, jaunradošas evolūcijas ideja at- brīvo cilvēku no viņa pirmatnējās nebrī-

vības un paceļ to augstākā garīgumā, apzinībā. Aizstāvēdams nacionālismu kā cilvēces kulturālās attīstības priekšnoteikumu, A. Kroders nebūtnebija šovinists. Jau 1919. gada I.martā "Latvijas Sargā" ie- spiestajā rakstā "Mūsu ceļš" viņš atzīmē- ja:"Latviju apdzīvo vairākas tautības un vairākas sociālas grupas! Tām visām jādod vienādas tiesības." Savukārt rakstā "Krie- vijas bads" ("Jaunākās Ziņas", 1921. g. 26.jū1.), nosodot proletariāta diktatūru kā bada un posta radītāju, viņš aicināja palī- dzēt nelaimē novestajiem krievu ļau- dīm:"Visām kulturālām valstīm vajaga savienoties lielajā cilvēcības darbā par la- bu Krievijas bada cietējiem. Latvijai jāuz- ņemas sava daļa no visas cilvēces pienā- kuma pret bojā ejošām dzīvībām." Tādu strikti prasīja palīdzību organizēt tā, lai tā sasniegtu tautu, nevis čekas varasvīrus, birokrātus un sarkanās armijas (koman- dierus, kā tas parasti padomijā notika ar ārvalstu palīdzības sūtījumiem. Brīvās Latvijas žurnālistikā dafbojās arī Roberts Kroders. Tomēr galvenais eksis- tences avots bija tulkošana, bet lielā mī- lestība - teātris. Teātra izrāžu recenzijās un teorētiskajos rakstos R.Kroders aizstā- vēja radošu, meklējošu teātra-mākslu. Teātris, viņa uztverē, ir suverēns, patstā- vīgs un reizē sintētisks mākslas veids, kuram jārada savs - jauns un pašvērtīgs - mākslas darbs. Atzīdams krievu režisoru A.Tairovu par vienu no "noskaidrotāka- jiem" sava laika režisoriem uh teātra mākslas izpratējiem, R.Kroders pievieno- jās viņa prasībai, ka teātrim jārriēklē ma- teriāls ārpus pastāvošās dramatiskās lite- ratūras, jo lugas formas pārāk šaurais, vienpusīgas. Kritiķis nepieņēma iebildu- mus, ka, lugu izmantojot, pārveidojot, teātris to it kā izkropļo. Rakstā "Literatūras loma teātrī" ("Latvijas Vēstnesis’'? 1922. g. 29.jū1.) viņš uzsvēra:"Nevienā: patiesa māksla nevar otru mākslu izkropļot. Un teātra māksla, ja tā patiesa māksla, ir pat- valdīga savā daiļumā." Roberts Kroders teātra mākslā aizstā- vēja formas prioritāti, uzskatīja, ka forma, nevis saturs veido mākslas darbu, ka māksla rada formu formas dēļ un šai for- mai jābūt tādai, lai tā panāktu noteiktu, mākslinieka gribētu jutoņu. Daudz, atzi- nīgu vārdu par formas meklējumiem, par spirgtu un spilgtu artistiskumiE Dailes teātris un īpaši E.Smiļģis, kuru R.Kroders dēvēja par telpas dzejnieku ār intensīvu arhitektonisko izjūtu, uzteica viņa suģestējošo enerģiju un.fždomās spēku. E.Smiļģa formas meklējumos kri- tiķis saskatīja latviešu nācijas būtības rit- mus un rakstā "Dailes teātris" «(žurnālā "Ritums", 1922. g. I.nr.) Secināja:'-’Smiļģis grib teātri pacelt par latvju garīgās kul- tūras augstāko, pilnskanīgāko veidu." Suverēns savā mākslā ir arī aktieris. Viņš nav dramaturga domu pārraidītājs, bet daudzveidīgu izjūtu un cilvēka dziļākās patiesības jaunradītājs.Tāpēc aktierim jā- būt tādai radošai personībai, kurai klausa visi ritmi, komplicētākās dvēseles kustības un modernās psihes vibrācijas. R.Kroders bija dedzīgākais teatrālās formas aizstāvis un erudītākais tās analītiķisf.latviešu 20.-30. gadu teātra kritikā. Latvijas nacio- nālajam teātrim nereti pārmezdams naturālismu un konvcnciālismu> R.Kro- ders tajā pašā laikā augstu vērtēja tā ak- tiermeistarību, sarakstīja brošūras tieši par šī teātra māksliniekiem - A.Atntmani - Briedīti (1928) un J.Šābertu (1936).: Bez tam sastādīja un tulkoja rakstu krājumu "Teātra māksla" (1934), kopā alLJ.Munci un J.Vccozolu piedalījās piccsējumu "Teātra vēstures" (1934-1939) veidošanā. 1933. gadā Roberts Kroders debitēja kā dramaturgs. Viņa drāmu "Pēdējais tilts" izrādīja Tautas teātris Ē.Valtera režijā. To iestudēja arī Lcpājas, Talsu, ZicmeJLīt vijas, Ventspils u.c. teātri. Drāmā psiholoģiskā aspektā risinātas latviešu zemnieku un vācu baronu pretišķības un pirmā pasau- les kara notikumi, kuros zemnieki saska- tīja pēdējo tiltu uz nacionālo atbrīvošanos. Roberta Krodera tulkojumu vidū ir klasiskās arābu pasakas "Tūkstots un viena nakts" (1924- 1929), R.Rolāna romāns "Žans Kristofs" (1927-1928), G.

Mopasāna, A.Strindbcrga, O.Vailda ro māni un stāsti, G.Bīhnora, F.Bruknera, K.Čapcka, E.T.A.Hofmaņa, K. Goldoni, j.O'Nīla, L.Pirandello, R.Šcridana, Dž. B.Šova, L.Tīka, F.Vcdckinda un citu autoru lugas, kuras izrādīja gan Dailes, gan Nacionālais teātris. 1931 .gadā R.Krodcrs kļuva par Izglītības ministrijas mākslas un kultūrai lietu konsultantu un referentu. Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma brāļi Krodori nostājās tautas vienotības ideo logu pozīcijās. Arturs Krodcrs to aplieci nājis ar savām grāmatām "Piecpadsmitais maijs" (1936), "Pa jaunās ideoloģijas ce ļiem" (1937), "Cilvēks un tauta" (1940). Šajos sacerējumos pausts uzskats, ka Lat vijas parlamentārā iekārta, kas dibinājās uV. atsevišķu partiju un grupu savstarpējo apkarošanos, kur katra partija centās savai Šķirai labumu gūt uz citu grupu rēķina, šaīskalda, saārda nāciju kā organisku ve selumu un draud ar tautas morālo un ga rīgo vērtību izputināšanu. Tāpēc apsvei cama K.Ulmaņa cīņa par vienotu, solidāru nāciju. Tikai vienota tauta spēj pasargāt savu spēka avotu T kultūru. 15. maija ideoloģiju A.Krodcrs raksturoja kā nacio nālā gara saglabāšanas un cilvēka labklā jības nodrošināšanas centienus, kur jaunu statusu iegūst gan cilvēka personības suverenitāte, gan valsts, kas no mērķa kļūst par līdzekli.'Cilvēks kā darbības mērķis, nācija kā konkrētā apkārtne, kurā cilvēks piepilda savus centienus, un valsts kā organizācija, kaš rīko un vada šo .centienu piepildīšanu. ' 2 Latvijas nacionā lās valsts vienīgais saimnieks ir latviešu tauta, kuru nedrīkst ierobežot nekādas ci tas svešu asiņu un naidīgu ideju varas. Latviešu tautai, kas šai zemē dzīvo gadu tūkstošus, "uzlikts simtu paaudžu pienā kums Latviju celt par latviešu valsti, lai gandarītas būtu aizgājušās paaudzes un laiviņas, kas tik daudz vērtību atstājušas, nebūtu svītrotas no mūsu zemes, no mūsu valsts dzīves". 1 ioTVicnota nācija un nacionāla Latvija -

• tā bija Artura Krodcra pārliecība, un viņš sāka strādāt lekšlietu ministrijas propa gandas pārvaldē, vēlāk bija Sabiedrisko lietu ministrijas Kultūras departamenta rakstu un grāmatu izdevniecības nodaļas vadītājs, laikraksta "Tēvijas Sargs" redak tors un Latvijas Preses biedrības mēneš raksta "Vārds" līdzredaktors. Taču pēc trīsdesmit gadiem Arturs Krodcrs negai dīti atzinās:"Pašā sākumā biju pozitīvi noskaņots par 15. maiju, bet sāka nepatikt visādu karjeristu pieglaimošanās Ulma nim, ļoti nepatika dažu ministru izturē šanās,.." 1 Un, kad 30. gadu beigās Ulmaņa .valdība gatavojās padzīt no valsts prezi denta vietnieka un kara ministra posteņa ģenerāli Jāni Balodi, vairāki kalpakicši, kā Tākstīja A. Krodcrs:" Vienoja mies, ka vienī gā iespēja ir - valsts apvērsums." 5 Viņu mērķis bija valdības priekšgalā izvirzīt Jāni Balodi un Marģeru Skujcnicku. Apvērsuma ideju jau dīglī likvidēja Lat vijas Politiskā pārvalde. V/‘ Roberts Krodcrs turpināja darbu Izglī tības ministrijā, 30. gadu beigās bija po pulārās izdevniecības "Grāmatu draugs" redaktors, plānoja laist klajā daudz vērtīgu un interesantu darbu,pavēra publicēšanās iespējas jaunajiem literātiem, tostarp arī talantīgajam Andrejam Johansonam. R.Krodcrs sarakstīja scenāriju plašam brīvdabas uzvedumam Esplanādē "At dzimšanas dziesma" (1934), kurā valstis kas ideoloģijas gaismā tēlotas latvju tautas vēstures liktensainas, un scenāriju kino filmai "Tautas dēli". i: Tiklab Arturs, kā Roberts apbalvots ar Latvijas Trīszvaigžņu ordeni, Roberts vēl ar Norvēģijas Svētā Olava ordeni. Bet Jāni Kroderu šai laikā, kad dēlus apbalvoja ar ordeņiem, tālajā Kolomovā nežēlīgi ķēra Staļina slepkavošanas kāre. Viņu arestēja un 1938. gada 21. oktobrī nobendēja. 1941. gada jūnijā lielinieku represiju vilnis traģiski uzvēlās arī Robertam Kro deram - viņu ar ģimeni deportēja uz Si bīrijas ziemeļiem. Jau ceļā Robertu no ģi menes atšķīra. Dzīvesbiedre Herta (1890- 1942). kas jaunībā bija darbojusies kā akt rise Pēterburgā un Rīgā un pēc pirmā vīra - rakstnieka E.Vulfa - nāves apprecējusies ar Robertu Kroderu, bada dzīvi neizturēja un apgūla ziemeļu sasalumā. Roberts Kroders pēc trīspadsmit necilvēcības ga diem 1954. gadā atgriezās Latvijā. Taču ar iedragātu veselību, un 1956. gada 28. a ugustā viņš mira savā vasaras mītnē Saulkalnē. Arturs Krodcrs laimīgas nejaušības pēc paglābās no deportācijas 1941 .gada jūnijā, īslaicīgi viņš bijis laikraksta "Tēvija" re daktors (no 1941 .gada I.jūlija līdz 24. jūlijam). Sarkanajai armijai tuvojoties, A.Kroders devās uz Kurzemi, bet 1945. gadā emigrēja uz Zviedriju, kur izvērsa rosīgu literāru darbību - vairākus gadus vadīja latviešu nedēļas laikrakstu "Laika Vēstis", rediģēja rakstu krājumu "Laikmeta domas un dokumenti", publicēja rakstus trimdas latviešu presē, sarakstīja autobio grāfisku romānu "Degošās dienas" (1946) un kultūrvēsturiskiem faktiem bagātu grāmatu "Atmiņas" (1968), kurā galvenā uzmanība pievērsta laikam no 1915. līdz 1922. gadam (tas ir, līdz Saeimas vēlēša nām) un īpaši izvērsts Latvijas nacionālās armijas cīņu tēlojums, sargājot 1918. gada 18. novembra brīvvalsti, akcentēta Latvi jas armijas virspavēlnieka Jāņa Baloža lo ma šo cīņu vadīšanā:"Visas viņa domas un jūtas bija saistītas ar latviešu tautas likteņiem. Viņš bija tautas vienības sim bols šī vārda visīstākajā nozīmē" (347. Ipp.). A.Kroders nodzīvoja garu un dar bīgu mūžu, mūžu, kura galvenais centrē jums, kā izteicies A.Krodera cīņu un domu biedrs A.Plensners rakstā "Konstruktīvais nemiernieks" (laikrakstā "Laiks”, 1967. g. B.apr.), bija mūsu Latvija "visos tās pos mos: pirms valsts, valsts laikā un tāpat tad, kad tā atkal kļuvusi uzdevums". Lat vijas neatkarības atmodu A.Krodcrs diemžēl nepiedzīvoja. Viņš mira 1973. g£ļda ,25. augustā 81 gada vecumā Stok holma, kur arī apglabāts. Artura Krodera ģimeni otrā pasaules kara dramatiskie beigu notikumi izšķīra. Dzīvesbiedre Zelma Krodere (1897 -1981) brīvības cīņu laikā bija darbojusies Sieviešu palīdzības korpusā, vēlāk studē jusi medicīnu, 20 -30. gados pievērsusies tulkotājas darbam (viņas tulkojumu skaitā T.Manna romāns "Budenbrokr", S. Und setes romāns "Vikingi", B.Kcllermaņa "Ingeborga" un "Krizantēmu zeme" u.c.), bet hitleriskās okupācijas gados vadījusi grāmatveikalu Rīgā, Arturam aizbraucot uz Zviedriju, palika Liepājā ar jaunāko dēlu Jāni. Viņa vēlākā dzīvesbiedre Silvija Krodere, pēc izglītības juriste, ilgus gadus nesusi Latvijas basketbola slavu pasaulē - TTT komandas sastāvā uzvarējusi pa saules čempionātā, divreiz Eiropas čem pionātā, vairākkārt Eiropas valsts čem pionvienību kausa izcīņā. Artura Krodcra vecākais dēls Volde mārs Krodcrs, otra pasaules kara laikā at razdamies latviešu leģiona rindās, pēc kara nonāca Vācijā, bet 1949. gadā izceļoja uz Pakistānu, kur kļuva par biznesmeni, firmas AEG vadošo darbinieku un, pie ņēmis vācu pavalstniecību, arī par Vācijas Federatīvās Republikas konsulu Pakistā nā. V.Kroders darbojies žurnālistikā un ar panākumiem arī literatūrā. Viņa latviski sarakstītie stāsti iznākuši grāmatās "Mēris Bombejā" (1956) un "Smīnētāji" (1957). Roberta Krodera vecākais dēls Oļģerts pēc atgriešanās no Sibīrijas (1956) strādājis par režisoru Liepājas, tad Valmieras un vēlreiz Liepājas teātrī, izvirzīdamies mūsu režijas mākslas pārstāvju priekšgalā. Kopš 1989. gada O.Krodcrs ir Nacionālā teātra galvenais režisors. Roberta Krodcra jaunākais dēls Gunārs Kroders palicis dzīvot Taimirā. Arī viņš iet tēva pēdās - strādā par žurnālistu No riļskas krievu presē, savā darbā ieguvis popularitāti un vadošus amatus, bet - zaudējis Kroderiem tipisko un neatņema mo latvisko identitāti. Gunārs vairākkārt ir gatavojies atgriezties dzimtenē, taču staļinisma deportācijas sekas līdz šim nav uzveicis. Ar Padomju Savienību un Krie viju savu dzīvi saistījis arī Gunāra dēls un abas meitas. Toties latviešu kultūrā lielāku vai ma zāku ieguldījumu devuši citi Kroderu dzimtas atzari. Jāņa Krodera vecākais dēls Pauls Kroders (1887 -1956) jaunībā līdzīgi tēvam un jaunākajiem brāļiem aktīvi pie dalījās 1905. gada revolucionārajos pasā kumos un pēc revolūcijas sakāves ilgus gadus bija spiests mitināties Sibīrijā, kur ar svešu vārdu dažādos uzņēmumos ie ņēma dažādus posteņus no kantorista līdz direktoram. 1921 .gadā atgriezies Latvijā, Pauls Kroders strādāja Mežu departa mentā, muitas sistēmā, darbojās žurnālis tikā. Viņa redakcijā iznāca unikāls bio grāfisku izziņu krājums "Latvijas dar binieku galerija. 1918-1928." (1929). Viņš sarakstījis grāmatu "Latvijas muitas tarifi" (1935) un citus darbus. Savukārt brāļu Kroderu māsa Milda Krodere jau pirms pirmā pasaules kara strādāja izdevniecības darbā Leipcigā, bet Latvijas laikā - ilgus gadus par korektori laikrakstā "Latvijas Sargs" un vēlāk tipo grāfijā. Ar vērīgu skatienu un teicamām valodu zināšanām lasīti un rediģēti sim tiem un atkal simtiem rakstu un katram ' atdota daļiņa no Mildas Krodcres darba mīlestības un sirds siltuma. Ar šo necilo, bet dzīvesgudro Mildas tanti laimējās iepazīties tikai tad, kad viņa slimības dēļ jau bija aizgājusi pensijā, un šķita - viņā gaiši atstarojās visai Kroderu dzimtai ne atņemamais darbīgums, interešu plašums un nesalaužamā uzticība Latvijas neatka rībai.# 1 A.Kroders. Atmiņas. Kopenhāgenā, 1968,358.1pp. 2 A.Kroders. Pa jaunās ideoloģijas ceļiem. R., 1937,19.1pp. 3 A.Kroders. Cilvēks un tauta. R., 1940, 200.1pp. 4 A.Kroders. Atmiņas, 353.1pp. s Turpat, 354.1pp.
• 1920. gadā žurnalists Roberts Kroders (nepr.) dzīvo Rīgā, Pauluču ielā 21-5. https://www.familysearch.org/ark:/61903/3:1:3Q9M-C3SV-13R1-S?i=210&...
• 1920 izsniegtā pase, ar norādi uz laulībām. https://www.familysearch.org/ark:/61903/3:1:3Q9M-CS2P-Y9XB-F?i=1