Vilis Vārsbergs

Laiks Nr. 25 20 06 2009

Prāvestam Vilim Vārsbergam 80 gadu jubileja

LATVIEŠI AMERIKĀ

Astoņdesmit var uzskatīt par visapaļāko skaitli, jo, to rakstot, veidojas trīs aplīši. Apaļš gadu skaitlis nozīmē apaļu jubileju, un apaļās jubilejas ir labs iemesls radu un draugu sanākšanai. Tāpēc prāvesta Viļa Varsberga ģimene rīkoja* viņa apaļiem gadiem piemērotas svinības 23. maijā meitas Kristas ģimenes mājā. Jubilāru apsveica radinieki no tuvienes un tālienes. Vistuvākie viesi gan radniecības, gan attāluma ziņā bija bērni - dēls Viktors ar sievu Kristīni un meitām Emmu un Zoi (Zoe); meita Krista ar vīru Maiklu Bredburnu (Michael Bradburn) un dēlu Miku, mācītāja gaitu turpinātajā meita Anita ar vīru Andri Pāžu un meitām Kristīni un Leksiju. Tālu ceļu no Dofina salas (Dauphin, Alabama) bija mērojusi jubilāra jaunākā māsa Baiba Gesa (Guess) ar vīru Kenu. Otra masa, čikāgiete Anna Lāčkāja bija ieradusies ar visiem saviem bērniem un mazbērniem, kamēr vecākajai māsai Maijai līdzi bija divi dēli un divas meitas ar ģimenēm. Vilis savu dzīvesbiedri Birutu 1960. gada atveda no Kanādas. Viņu sveikt no aizrobežas bija atraukusi Birutas māsa Valda Adlere ar meitu Lauru un dēlu Robertu, brālis Jānis Grīnbergs ar sievu Ēriku un dēliem Andreju un Kārli, vedekla Konija (Connie) un četri mazbērni - Maija, Matīss, Angus un Lūiss (Louis). Pirmo reizi Vārsbergu ģimenes svinībās piedalījās brālēns Matīss Kārkliņš no Kalifornijas, kas pārcelts darbā uz Čikāgas apkaimi. Jācer, ka ar laiku būs iepējams iepazīt un radu pulkā iesaistīt arī viņa ģimeni. Vilis ir mīļš virs, tēvs, vectētiņš, tēvocis, brālis, krusttēvs, svainis; latviešu sabiedrībā viņš ir pazīstams mācītājs, prāvests, LELBAs pārvaldes priekšnieks, Teoloģijas fakultātes dekāns Latvijas Universitātē, Garezera administrātors un dedzīgs latviešu patriots. Viļa Vārsberga panākumu un piedzīvojumu bagātā dzīve sākās Praulienas pagasta „Silkaļpu" mājās 1929. gada 1. jūnijā. Viņš bija otrais bērns Viktora un Martas (dz. Barbans) ģimenē. Beidzis Praulienas pagasta pamatskolu, viņš paspēja vienu gadu mācīties Madonas ģimnāzijā, pirms ģimene devās bēgļu gaitās - ar pašu zirgiem līdz Liepājai, ar kuģi uz Brēmenhāfenu un vilcienu Līdz Berlīnei. Tur 1945. gada 18. martā uzlidojumā nogalināja tēvu un, būdams vienīgais vīrieša kārtas ģimenes loceklis, 16 gadus vecais Vilis uzņēmās ģimenes galvas pienākumus. Ģimnāziju Vilis beidza „dīpīšu" nometnē Hersbrukā un kopā ar māti un masam 1949. gadā izceļoja darbā uz Misisipi kokvilnas laukiem. Senatobijas pilsētiņā mācītājs Pāvils Ķiisons bija dibinājis latviešu draudzi. Viņš uzņēmās tādu kā tēva gādību par draudzes jaunajiem puišiem un trim saviem „dēliem" - Vilim, Vitautam Grīnvaldam un Laimdotam Grendzem - sagādāja Apvienotās luterāņu baznīcas stipendiju. Viņi 1950. gada rudenī sāka studēt Midlandes kolledžā (Midland College, Fremont, Nebraska). leguvis bakalaura grādu angļu valodā, Vilis iestājās Čikāgas luterāņu seminārā un pēc tā beigšanas viņu 1957. gadā ordinēja par mācītāju. Pirmos 12 gadus Vilis bija mācītājs amerikāņu draudzēs - Mičigenas pavalstī Albionā un Konstantinē. Viņš uzzināja, amerikāņu gaidu organizācija pārdod savu nometni pie Garā ezera (Long lake, Three Rivers, MI). Vieta šķita ļoti izdevīga, jo tuvu latviešu centriem Čikāgā, Kalamazū, Detroitā un Klivlandē. Vilis Vārsbergs pār- liecināja latviešu draudzes un organizācijas, ka nometne ir vajadzīga un piedalījās tās pirkšanas procesā. No 1969. līdz 1973. gadam Vilis atstāja mācītāja darbu un, būdams administrators, vadīja Garezera izveidošanu - bērnu nometni un vasaras vidusskolu. Līdz šai dienai viņš uzskata Garezeru par vienu no saviem ..bērniem". Ciānas latviešu draudze Čikāgā meklēja mācītāju, un 1973. gadā Vilis atsāka darbu savā profesijā. Kalpodams lielajā Ciānas draudzē, viņš bija iniciātors LEDAs (Draudžu apvienība) veidošanai, kas vēlāk pārtapa par Latviešu evaņģēliski luterisko bazīcu Amerikā (LELBA). No 1984. lidz 1993.gadam Vilis Vārsbergs bija LELBAs pārvaldes priekšnieks. Būdams Latvijas baznicas pārstāvis trimdā, viņš cīnijās par mūsu baznicas tiesībām divās Pasaules luterāņu federācijas (Lutheran World Federation) sanāksmēs Eiropā. Jau pirms Atmodas laikā viņš sāka braukt uz Latviju, tikās ar mācītājiem un izmantoja katru iēspēju sprediķot baznīcās, runāt radio un lasīt lekcijas. 1994. gadā pārcēlās uz Rīgu un uzņēmās Teoloģijas fakultātes dekāna pie- nākumus Latvijas Universitātē. Archibīskaps E. Rozītis sevišķi uzsvēra šo laktu savā apsveikumā: „Kad citi dodas atpūtā, tu apņēmies vadīt un veidot Latvijas Universitātes teoloģijas fakultāti, un arī pēc šī posma tava dzīve arvien bijusi cieši saistīta ar dzīves uzdevumu, arvien jaunā lomā pildot gana pienākumu."

Vilis Vārsbergs 80 gadu vecumā ir Sv. Pētera draudzes mācītājs Čikāgā un cer, ka izdosies apvienot turienes luterāņu draudzes. Par nopelniem baznīcas un teoloģijas laukā Latvijas Universitāte Vilim Vārsbergam piešķīra doktora grādu 1996. gadā un par nopelniem Latvijas labā viņš 2002. gadā saņēma Triju zvaigžņu ordeni. Ģimenes, luterāņu baznīcas un latviešu tautas atzinību Vilis ir godam nopelnījis. Četrdesmit deviņus gadus Viļa līdzgaitniece, palīdze,atbalstītāja un stiprinātaja bijusi dzīvesbiedre Biruta. Klusā, laipna, pacietīgā Biruta nekad nav meklējusi ievērību vai godu. Vili var salīdzina ar kuģi, kas dodas vētrainos ūdeņos, gūst uzvaras, piedzīvo arī sadursmes un ievainojumus, bet Biruta viņam ir kā mierīga osta, kur valda dziļa, sirsnīga mīlestība.

Maija Grendze