Carl Kundsin

Mācītājs, ilggadējs Smiltenes prāvests, vēlākā profesora Kārļa Kundziņa [1883%E2%80%931967, LELBĀL (Latvijas Ev.lut. baznīca ārpus Latvijas) arhibīskaps 1962–1966] juniora tēvs. Nacionālās atmodas laika sabiedrisks darbinieks, literāts, vairāku grāmatu par latviešu rakstniecību un kultūras vēsturi autors. Mācījās Jelgavas reālskolā (līdz 1865). Beidzis Jelgavas ģimnāziju, 1871.–1876. TU studējis teoloģiju, 1875. zelta medaļa. Piedalījies Tērbatas A. Kronvalda vadītajos latviešu studentu vakaros. 1876. mājskolotājs un pārbaudes gads Tukumā, 1878.–1879. mājskolotājs Puzē; 1879.–1880. adjunkts Puzē; 1880.–1933. Smiltenes mācītājs. Kopš 1887. Valkas apriņķa skolu revidents, 1920.–1937. Valkas iecirkņa prāvests. 1911. vikārs Alūksnē. LU goda doktors (1924); kopš 1928. Baznīcas Virsvaldes loceklis, kopš 1890. darbojies Bībeles emendācijas komisijā R. Auniņa vadībā. Dibinājis un vadījis Smiltenes – Palsmanes – Gaujienas – Aumeisteru lauksaimniecības biedrību. 1899. kopā ar K. Ulmani vispārējā latviešu lauksaimnieku kongresā rosinājis lauksaimniecības racionalizēšanu. 1931. 18. XI iesvētījis Brīvības pieminekļa pamatakmeni Rīgā. Apbalvots ar mācītāja amata zelta krustu un 2. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Kopš 1869. publicējies latviešu periodikā par vēstures, etnogrāfijas u.c.jautājumiem. Tulkojis un lokalizējis stāstus, sacerējis lugu “Vecais Klāva tēvs“ (1870). Publicējis plašus apcerējumus par E. Gliku (1873), G. F. Stenderu (1879, 1896, 1914), K. Hūgenbergeru (1888), Kronvaldu Ati (1905), Al. Vēberu (1913–1914), kā arī kultūrvēsturiskus darbus “Ko mums stāsta vecās baznīcas grāmatas“ (1924–1926), “Smiltene” (1926), autobiogrāfiju “Mana mūža gājiens“ (1935). (E. Ķiploks. Prāvests Kārlis Kundziņš. 1939.; Ž. Unāms. Es viņu pazīstu. Latviešu biogrāfiskā vārdnīca; M. Ottow, W. Lenz (Hgg.). Die evangelischen Prediger Livlands. – Köln, Wien, 1977.) 16 Albrehts Ričls (Albrecht Benjamin Ritschl , 1822–1889) dzimis Berlīne, studējis Bonnā, Hallē, Heidelbergā un Tībingenē. Hallē Ričlu ietekmēja Hēgeļa filozofija; 1845. kļuvis par Tībingenes skolas sekotāju, tās iespaids darbā Das Evangelium Marcions und das kanonische Evangelium des Lukas (1846). Šajā ziņā Ričlu uzskata par Ferdinanda Baura (Baur) sekotāju. Opozīcija iepriekšējam viņa darbā Die Entstehung der alt-kathol. Kirche (1850, 1857²). Kopš 1846. Bonnā lasījis lekcijas par Jauno Derību, doktrīnas vēsturi un dogmatiku: 1852.–1859. teoloģijas profesors; 1864.– 1889. Getingenes U sistemātiskās teoloģijas un Jaunās Derības profesors; 1874. konsistoriālrātes loceklis. Getingenā viņa uzskatus ietekmējušas I. Kanta un F. Šleiermahera, kā arī R. Loces (Lotze) idejas. 1 Darbi: Die Christliche Lehre von der Rechtfertigung und Versöhnung (Bonn, 3 Bd, 1870–1874); Schleiermachers Reden über die Religion und ihre Nachwirkungen auf die evangelische Kirche (Bonn, 1874); Die Geschichte des Pietismus (Bonn, 3 Bd., 1880–1886); Theologie und Metaphysik (Bonn, 1881).