Pauls Kundziņš

Pauls Kundziņš ir dzimis 1888. gada 4.februārī Smiltenes mācītājmuižā kā mācītāja Kārļa Kundziņa un Šarlotes (dzimušas Eggert) dēls. 1907. gadā absolvēja Tērbatas pilsētas ģimnāziju un 1908. gadā uzsāka arhitektūras studijas Rīgas Politehniskajā institūtā. Studijas beidza 1913. gadā iegūstot arhitektūras inženiera grādu. Viņš bija pirmais latviešu arhitektūras doktors. Sāka strādāt arhitekta Eižena Laubes birojā Rīgā. 1. pasaules kara laikā viņu iesauca Krievijas impērijas armijā. No 1919. gada viņš sāka strādāt Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē par pasniedzēju. Bija gan katedras vadītājs, gan arī fakultātes dekāns. Pēc P. Kundziņa projekta celta 1926. gada Sesto latvju vispārējo dziesmu svētku brīvdabas estrāde Esplanādes laukumā. Projektēja vairākas Latvijas baznīcas (Ikšķiles luterāņu baznīcu, Viesītes luterāņu baznīcu, jauno Usmas baznīcu u.c.) kā arī citas sabiedriskās un dzīvojamās ēkas. No 1924. gada ir Pieminekļu valdes loceklis. Sadarbībā ar Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultāti organizēja Latvijas tautas celtniecības materiālu vākšanu un publicēšanu. Pauls Kundziņš bija galvenais Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja izveides iniciators un tā pirmais vadītājs no 1924. līdz 1933. gadam. 1933. gadā aizstāvēja doktora disertāciju „Dzīvojamā rija Latvijā”. Profesors Kundziņš bija viens no toņa noteicējiem pirmskara Latvijas arhitektūrā, liels koka arhitektūras piekritējs, vienlaikus nenoliedzot mūra namus, kaut arī uzskatīja tod par latviešiem svešiem. Arhitekta 50 gadu jubilejā "Brīvā Zeme" rakstīja: "Viņa vadībā atjaunotas daudzas karā izpostītās un sagrautās baznīcas, celtas divas Dziesmu svētku estrādes Vienības laukumā un karā kritušo cīnītāju pieminekļi Limbažos, Cēsīs un Mazsalacā. Tāpat pēc viņa projektiem celti vairāki biedrību nami un pašvaldību mītnes laukos, kā arī daudzas modernas dzīvojamās ēkas Rīgā. Droši var apgalvot, ka nav mūsu zemes novada, kur nebūtu kādreiz lūgts un izmantots darbīgā celtniecības meistara padoms". Viņš projektējis baznīcas Allažos, Viesītē, Lielvārdē, Vangažos. Otrā pasaules kara beigās devies bēgļu gaitās uz Vāciju, kur bijis profesors un fakultātes dekāns Baltijas Universitātē. No 1949. līdz 1952. gadam strādāja Stokholmas Etnoloģijas institūtā. Vēlāk pārcēlies uz Kanādu kur turpināja darbu projektēšanā, etnoloģijā un latviešu tautas celtniecības pētniecībā. Ilgu laiku bija Latvijas arhitektu biedrības priekšnieks. 1952. gadā izdeva monogrāfiju „Latvju sēta”. Vairāk nekā 100 zinātnisku rakstu un publikāciju autors. Pauls Kundziņš miris 1983. gada 8. novembrī Halifaksā, Kanādā.

• Rīgas pref. 3.pol. iecirkņa Pasu grāmata #18, pases nr 89 630. https://www.familysearch.org/ark:/61903/3:1:3Q9M-C3SY-Y3JX-V?i=144
• 1920 izsniegtā pase. https://www.familysearch.org/ark:/61903/3:1:3Q9M-CSLS-TGM?i=1