Osvalds Darbiņš

Dokuments - pase:(izdota 11.09.1922. )

https://www.familysearch.org/ark:/61903/3:1:3Q9M-CS86-57JN-D?i=1

Latvijas Universitātes studenta lieta:

https://www.familysearch.org/ark:/61903/3:1:3Q9M-CSH2-FFW2?i=1

Ieraksts Rīgas pilsētas Marijas ielas nr.15 mājas grāmatā( lpp.77)

Pierakstīts 1934.gada 20.oktobrī Darbiņš Osvalds,neprecēts,dzimis Biržu pagasts 1905.gada 30.augustā (pēc j.st.), students, iepriekšējā dzīves vieta Rīga, Dīķa iela 22- 2, izrakstīts 1935.gada 4.jūnijā uz Rīgu, Lejas iela 14 dz.33

Ceturtās Tautas skaitīšanas laikā 1935.gada 12.februārī dzīvoja Rīgā, Marijas iela 15 dz.16

PERSONAS KARTĪTE Uzvārds - Darbiņš, Vārds - Osvalds, Dzimums - vīrietis, Pavalstniecība - Latvijas, Dzimšanas gads (jaun.kal.), diena, mēnesis 1905.gada 30.augusts, Kur dzimis - Jēkabpils apriņķis, Biržu pagasts, Ģimenes stāvoklis - neprecēts Ticība - luterāņu, Tautība - latvietis, Kādās valodās bez valsts valodas prot runāt - krievu, vācu,franču, Kādu valodu parasti lieto ģimenē - latviešu, Vai pastāvīgi dzīvo skaitīšanas vietā - jā, Jāatbild vienīgi vīriešiem: 1) vai piedalījies pasaules karā -nē,2) vai piedalījies Latvijas atbrīvošanas karā -nē.

Galvenais ienākuma avots - Vasts Statistikas pārvaldē, Rīga, Stabu iela 12 kancelejas ierēdnis. Blakus ienākums - nodarbe - žurnālistika.

Osvalds Darbiņš (1905—1983) bija latviešu žurnālists un sabiedriskais darbinieks. Laikraksta "Rīgas Balss" redaktors (1957—1959). Nacionālkomunistu vajāšanu laikā 1959. gada oktobrī atlaists no amata, pēc tam strādāja Latvijas TV studijā par Programmas galvenās direkcijas galveno redaktoru (1960—1965).

Dzīvesgājums

Dzimis 1905. gada 30. augustā Biržu pagasta Riekstniekos lauksaimnieka Pētera Darbiņa un viņa sievas Dārtes ģimenē. Pirmā pasaules kara laikā kopā ar vecākiem devās bēgļu gaitās uz Krieviju. Pēc atgriešanās dzimtenē mācījās Jēkabmiesta Valsts vidusskolā (1919—1925), tad strādāja par laborantu Rīgas pilsētas jaunatnes pētīšanas institūta laboratorijā. Darbojās Tautas augstskolas dramatiskajā studijā un iepazinās ar dzejnieci Austru Skujiņu, kura 1930. gadā rakstīja, ka

   "[..] Darbiņš vējains, straujš un nepastāvīgs. Pasauli pārstaigājis, cietumos sēdējis, bijis aktieris, ģeogrāfijas students, radiotehniķis, fotogrāfs... Ak, velns viņu zin, kas viss. Nekur tas nepaliks pavisam, ne pie kā viņš ilgi neapstāsies — mans draugs, mans mūžīgais klaidonis... Nekad Darbiņš nebūs liels mākslinieks, ievērojams zinātnieks, slavēts un pelts politiķis, kārtīga darba strādnieks vai ari godīgs ģimenes tēvs. Viņš-cilvēces ilgu un nemiera iemiesojums, mūžīgā alka — šis bālais puisis ar skaistām acīm."[1] 

1929. gadā sāka studēt Vīnes Universitātes Filozofijas fakultātes Pedagoģijas nodaļā (1929—1933), 1932. gadā laikrakstā "Pēdējā Brīdī" publicēja tēlojumu "Dāniete Vīnes kafejnīcā". Pēc atgriešanās dzimtenē strādāja par statistiķi Latvijas Valsts statistikas pārvaldē (1934—1940), līdztekus darbojās Latvijas Bērnu draugu biedrības Leļļu teātrī" Lielajā Ķēniņa ielā 41/3.[2] 1936. gadā apprecējās ar angļu valodas skolotāju Adelīnu Vilhelmīni Augusti Šteinu un viņiem piedzima meita Alda Darbiņa-Epnere un dēls Valdis Darbiņš.[3]

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā O. Darbiņš strādāja laikraksta "Darbs" redakcijā. Vērmahta iebrukuma laikā devās bēgļu gaitās uz Uzbekijas PSR, 1942. gadā mobilizēts Sarkanajā armijā, darbojās 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas laikrakstā "Latviešu Strēlnieks".[1]

Pēc kara beigām strādāja Latvijas Valsts izdevniecībā par redaktora vietnieku (1947—1952) un žurnālā "Bērnība" (1952—1956), 1948. gadā izšķīrās no sievas Adelīnas, bija LKP Rīgas pilsētas Kirova rajona otrais sekretārs (1956—1957). 1957. gadā viņš izveidoja vakara laikrakstu "Rīgas Balss", pēc apsūdzības nacionālismā un atbrīvošanas no šī amata strādāja televīzijas studijā par Programmas galvenās direkcijas galveno redaktoru (1960—1965). Pēc pensionēšanās 1966. gadā izdevniecība "Liesma" iespieda viņa pēdējo tulkojumu no krievu valodas: V. Mihailovs. Stāsts par čekistu.[1]

Miris 1983. gada 2. maijā un apglabāts Rīgas Meža kapos.[1]

Ziņas par aiziešanu mūžībā: OSVALDS DARBIŅŠ

2.maijā miris žurnālists, personālais pensionārs Osvalds Darbiņš, PSKP biedrs kopš 1943.gada.O.Darbiņš dzimis 1905.gadā Jēkabpils rajonā zemnieku ģimenē. Divdesmitajos gados, gribēdams turpināt izglītību, viņš pārceļas uz dzīvi Rīgā, pieslejas kreisajai strādnieku kustībai, strādā dažādus gadījuma darbus. 1940.gadā pēc padomju varas atjaunošanas Latvijā O.Darbiņš strādā laikraksta "Darbs" redakcijā. Lielā Tēvijas kara gados viņš brīvprātīgi dodas uz fronti, ir laikraksta "Latviešu Strēlnieks" atbildīgais sekretārs, vēlāk - galvenais redaktors. Pēc demobilizēšanas O.Darbiņš strādā par Latvijas Valsts izdevniecības galvenā redaktora vietnieku, žurnāla "Bērnība"atbildīgo sekretāru. Ir LKP Kirova rajona komitejas sekretārs. 1957.gadā partija nosūta Osvaldu Darbiņu par jaundibinātā laikrakstas "Rīgas Balss" redaktoru. Vēlāk viņš strādā Valsts televīzijas un radioraidijumu komitejā. Līdz mūžā pēdējām dienām O.Darbiņš aktīvi darbojās Latvijas PSR Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrībā. O.Darbiņš ir vairāku publicistisku grāmatu autors, tulkojis krievu un citu padomju tautu rakstnieku darbus. Par nopelniem Dzimtenes labā O.Darbiņš apbalvots ar Sarkanās Zvaigznes ordeni un daudzām medaļām, kā arī ar vairākiem Latvijas PSR Padomes Prezidija Goda rakstiem. Visi,kas pazina Osvaldu Darbiņu, vienmēŗ atcerēsies viņa sabiedrisko aktivitāti, dzīvesprieku, gara možumu, biedriskumu, sirsnību un vienkāršību. BIEDRU GRUPA Avots;periodika.lv, Laikraksts "Rīgas Balss"nr.102 1983.gada 5.maijs.

TĀPĒC,KA GRIBĒJA PALIKT LATVIETIS...

Vakar pēcpusdienā mana kolēģe vaicāja, vai man gadījumā mājās neesot kāda "Rīgas Balss"pirmā redaktora Osvalda Darbiņa fotogrāfija un vai es nevēlētos kādu labu vārdu par viņu uzrakstīt. Beidzot viņš Osvalds Darbiņš, tikšot reabilitēts. Es pat nevaicāju, kas viņu reabilitēs.To dzirdot asaras saskrēja acīs. "Cik tas ir šausmīgi", es sacīju,"ka cilvēks tiek reabilitēts pēc nāves, ka viņa paša vairs nav".

...Tas bija Pelšes laiks,kad netīrais kirzas zābaks, arī kāda avīzes "Cīņa" rakstītāja iedvesmots, izspārdīja un apgānīja mūsu senču kurtās svētās Jāņuguns liesmas, kuras no kalna uz kalnu spīguļodamas, gadsimtiem ilgi saturēja mūs kopā. "Nost ar tām ! Pēc 20 gadiem latvju mēle te vairs neskanēs". Bija vajadzīga drosme, lai tam stātos pretī. Tāpēc paralēli latviešu laikrakstiem "Cīņa" un "Padomju Jaunatne" sāka iznākt divvalodu avīze "Rīgas Balss". Kā tā veidojas, kā strādāja tās čaklais kolektīvs, lai spētu iegūt lasītāju uzticību,tas - cits jautājums. Šīs avīzes kolektīvs, līdzīgi kā Kauliņtēva kolhoznieki "Lāčplēsī" nekad napakļāvās PSKP reakcionārās virsotnes iegribām - ne bezpartejiskie, ne ierindas komunisti. Bija, protams, arī tādi, ar kuriem labāk par to nerunāt... Un mēs nācām klajā katru dienu ar vienu domu, lai latvjus šīs dzirnas nesamaļ. Apmēram divus gadus (1957.-1959.) mums vairāk vai mazāk izdevās, jo mūs ideoliģiski vadīja lielais viltnieks un buržuāziskais nacionālists" Eduards Berklāvs, kurš tajā laikā bija Rīgas pilsētas partijas komitejas pirmais sekretārs. PSKP programma nacionālajā jautājumā mums bija skaidra - tā bija maskēta nāciju sapludināšanas programma "jaunā vēsturiskā formācijā - padomju tautā", kas pēc būtības nenozīmē neko citu, kā vien visu nekrievu tautu pārkrievošanu. Bet mūsu "RB" un arī tā laika republikas augstākā vadība (es nerunāju par partijas CK) centās ieturēt nacionālās kultūras attīstības kursu, kas arī it kā sakrita ar PSKP programmas principiem. Taču tas bija tikai tā rakstīts, un mēs visi sapratām,ka mūs,latvjus,patiesībā dzen slazdā, ka PSKP savā būtībā ir krāpniece, kas nerealizē vis internacionālu, bet to pašu veco cariskās Krievijas impērisko politiku, lai nostiprinātos Baltijas "loga" krastos, lai te laistu dziļas saknes, kas tagad nepievilcīgā veidā atklājies sākumā it kā simpātiskā Mihaila Gorbačova rīcībā. Paņēmiens,kā PSKP Latvijas nodaļas rosīgākie darboņi cīnījās toreiz pret "Rīgas Balss" kolektīvu un tagad, ir vienādi. Starpība vienīgi tā, ka toreiz -1959.gadā - iebiedētā tauta (deportācijas utt.) it kā (it kā!) snauda, un tāpēc Maskavas ieliktenis Arvīds Pelše varēja līdz ar Eduardu Berklāvu "aiztriekt pie velna" arī "Rīgas Balss" nepaklausīgo redaktoru Osvaldu Darbiņu.Taču avīzes "nacionālistiskais kodols" palika neskarts.To viņš nespēja sašķāidīt. Bet tie bija citi laiki. Toreiz "nacionālistisko" redaktoru Osvaldu Darbiņu izmeta uz ielas, pasludinot viņu par "persona not grata" un tiem tur, augšā, šķita, ka viss būs kārtībā. Kādi tikai tipi un tipiņi netika sūtīti nostiprināt "RB" politisko līniju, bet , kas no visa tā iznācis, to jūs, cienijamie lasītāji, paši tagad redzat. Paldies tiem, kas tagad gatavi realibitēt Osvalda Darbiņa vārdu, kuru cenzūra viņa latviskās sirds dēļ 30 gadus neļāva pieminēt pašā Tēvzemes presē.Mēs lepojamies ar šo cilvēku.... Autors; Valdis Jaunzems, "Rīgas Balss" veterāns, Avots; periodika.lv Laikraksts "Rīgas Balss" NR.90 1990.gads 4.maijs