Marta Emilija Kelpe ex.Endzelins

https://raduraksti.arhivi.lv/objects/1:4:11:2055:2339:17068#&gid=1&...
Dzimšanas ieraksts nr.166 Burtnieku draudze

pase: https://www.familysearch.org/ark:/61903/3:1:3Q9M-CSK8-K8F6?i=4

Marta skolas gaitas sākusi Oleru pagastskolā (tagadējā Jeru pagastā). Nākamajā gadā aizsūtīta pie brāļa Oskara uz Rīgu, kur viņš strādājis par skolotāju Strazdumuižas skolā, Juglas ezera krastā. Kad tēvs nopircis māju Rūjienā, Rīgas ielā 31, Marta braukusi atpakaļ pie vecākiem. M. Stalažas privātajā proģimnāzijā Rūjienā apguvusi franču, vācu, angļu un krievu valodas pamatus. Pēc četriem gadiem (1917) skolu beigusi un pratusi brīvi runāt krievu valodā. 1917. gada novembrī viņa devusies viena pati tālā ceļā uz Petrogradu, kur brālis Oskars strādājis par skolotāju un bēgļu bērnu audzinātāju. Laiki bijuši nemierīgi, tikko notikusi Oktobra revolūcija, pilsētā aukstums un bads. Evakuētajā Liepājas krievu sieviešu ģimnāzijā Marta uzņemta 5. klasē.

Marta Grimma un Jahnis Ķelpe

dodas laulībā. Svētdien viņus uzsauca Rìgâ.Gertrūdes baznizâ. Kāzas notiks 16. septembrī 1933. gadā Rūjienā.

LATVIJĀ MIRUSI MARTA GRIMMA No Latvijas saņemta ziņa. ka 11.septembri Rūjienas "Skudrttes" kapos apglabāta dzejniece Marta Grimma. īstā vārdā Marta Endzelina. dzimusi Ķelpe. Miršanas diena nav atzīmēta. Viņa dzimusi 1901. gada 26. novembri Burtniekos. Latvijas Univer sitātē studēja baltu filoloģiju, vēlāk papildinājās Prāgā. Latvijas neatkarības laikā Grimmai iznākuši dzejoļu krājumi "Tavai mīlestībai un mūžībai". "Mana balss" un "Sēru vītoli". Bez tam izdota viņas atdzejota čechu lirikas antoloģija. Vina bija skolotāja Rūjienā, kur dzīvoja līdz mūža beigām.

MARTA GRIMMA Es piedzimu 1901. gada 26. novembri Valmieras rajona Rencēnu ciema Baložos kā rentnieku Jāņa Artura Grimma un Kar lines, dz. Krieviņas, devītais bērns. Mans tēvs bija amatnieks, kolportieris un pauninieks. Beidzis draudzes skolu un kalpojis par sulaini muižā, viņš prata vā cu, igauņu un ari krievu valodu, daudz la sīja krievu literatūru (Ļ. Tolstojs, A. Ce hovs, L. Andrejevs, A. Kuprins v. c). Tēvs prata visādus darbus; bija taisījis zābakus pat kādam ģenerālim un baltas balles kur pes — muižas jaunkundzēm; pa ziemas laiku viņš gatavoja rotaļlietas — zirgus, govis, aitas, vāģus, velosipēdus no koka; reizēm no sausa egles koka darināja ari pa vijolei. Mūziku viņš mīlēja un mācīja arī mani no agras bērnības dziedāt. Tēvs ļoti rūpējas par ģimeni un radināja ari bērnus pie darba no mazām dienām. Kā maza meitene braucu viņam līdzi uz gadatirgiem (Rencēnos, Lizdēnos), cēlos drīz pēc pusnakts, palīdzēju izšķūrēt vēžus no kummiem Sedas krastos un vezumu kraut. Tēvs tirgojās ar grāmatām, kliņģe riem, konfektēm, desām, aužamām ķem mēm, kurpju šņorēm, adatām un citām lie tām. Uz to viņu mudināja smagie dzīves apstākļi bērnība — viņa tēvs Georgs, dzir navnieks, sasvīdis bija atsēdies uz dzirna vu akmens, dabūjis plaušu karsoni un div desmit piecu gadu vecumā miris, atstājot vienīgi mātes ziņā visas rūpes par iztiku. Tēvs rakstīja dzejas un lugas, taču pub licēt tās necentās. Viņš daudz lasīja, abo nēja laikrakstus, laikam «Dzimtenes Vēst nesi» un žurnālus («Mājas Viesa Mēneš rakstu» v. c), un es, nolīdusi bēniņos, asa ras liedama un aiz šausmām drebēdama, lasīju par itāliešu laupītājiem, par nēģeru ciešanām Amerikā, iepazinu arī H! Bičeres Stovas «Unkel Toma būdu» un A. Leitāna «Grāfa lielmāti Genovevu». Mans tēvs bija ļoti, ļoti labs. mīlēja bēr- nus, nedzēra un nesmēķēja, bija neparasti godīgs un taisnīgs Mātei bija trīs brāļi, starp tiem Ādams Krieviņš, viens no pirmajiem latviešu sko- lotājiem vispirms Vecate, vēlāk Sloka Vi- ņa bija beigusi draudzes skolu, labi runāja vāciski un mazliet franciski. Māte rūpējās par bērniem, gādāja par kustoņiem, vērpa linus, pakulas, vilnu, auda dvieļus (dažreiz ari dreļļu dvieļus — musturainus, smal- kus), galdautus, vadmalu, pusvadmalu, nātno drēbi, linu un pakulu audeklus, gul- tas segas un galdautus, adīja cimdus, ze- ķes, šalles, jakas. Bērnibu es pavadīju Paipus ciema Zēda- vās. Seit tēvs rentēja vienu pūrvietu slik- tas zemes, turējām vienu govi, vienu cūku un vecu, klibu zirdziņu. Dzīvojām drūmā, vecā pirtiņā, priežu meža malā, mājā ar vienu pašu istabu, kula grīdu, logiem čet- rām rūtīm. Vēlāk iestādija bērzu birzi, tā bija pilna ziedošu puķu, meža zemeņu un burvīgu smaržu. Dažreiz augustā mēness spīdēja kā milzīga sudraba ripa, smaidīgs un nokaunējies. Rudenī gājām lasīt brūk- lenes, un māte vārīja «zapti» — bez cu- kura. Gluži maza es naktīs gāju uz Sedu ar klempcriem vēžus ķert. Tie bija mazi, apaļi tīkliņi, ko piesēju pie paegļu stīpām. \ idū iesprauda garu, tievu kārti mazā šķērsītī un piesēja svaigu gaļu. Vakarā klempcrus iesprauda Sedas krastos un pēc kada 1 ai- tiņa tīkliņš bija pilns vēžiem. Dažreiz man bija jāķer vēžiem kurinās (vardes), citreiz Riksis atnesa čūsku bez galvas — to sa- grieza gabaliņos un piesēja klempcriem. No rīta, kad saule vēl nebija lēkusi, vēžus no- žāvēja sausus un iesaiņoja «vēžu kurvjos», liekot starpā zaļas egļu skujiņas, upju dzelkšņus vai arī nātres, un tēvs tos veda

uz Valmieru un tālāk uz Rigu uzpircējam Ķezberim. Mājās tēvs atgriezās ar rozīn- maizi, žāvētām reņģēm, desām un kukuļ- maizi, ari konfektēm un kādu jaunu grā- matiņu. Pirmo apmeklēju Oleru pagasta skolu. Seit jutos vientuļa, sevī ierāvusies, lasīju labi, bet rēķināt un' arī matus sapīt bize nemācēju. Pēc nedē|as es saslimu un mā- cības pārtraucu. Nākamajā gadā apmeklēju Strazdumui- žas skolu pie Rīgas, Juglas krastā, kur mans vecākais brālis Oskars bija par otro skolotāju. Arī šeit man ar rēķiniem nevei- cās, trūka tēva mīlestības, trūka Sedas mežu, es jutos vientuļa un pamesta. Tēvs bija nopircis mazu mājiņu Rūjienā, Rīgas ielā 31, un es aizbraucu no Rīgas Rūjienā apmeklēju M. Stalažas privāto pro- ģimnāziju, kur mācīja arī latīņu, franču, vācu, krievu un arī angļu valodu, pēc vē- lēšanās. Pēc četriem gadiem, kad beidzU šo skolu, krieviski runāju tīri labi. Krievu valodu pasniedza pati Marija Stalaža. Es deklamēju Nekrasovu un Puškina dzejas, iemācījos no galvas «Jevgeņija Onegina» fragmentus. Sevišķi tuvs man bija Tatja- nas tēls. No skolas biedriem atceros Rihar- du Juražu, kas vēlāk Maskavā izstudēja par ārstu, un Ernstu Aueru, kurš velak strādāja Maskavas Lielajā teātrī. 1917. gada novembrī pēc pabeigtas pro- ģimnāzijas. salikusi savas mantas koka kastītē un iesējusi maizes kukuli pauniņa. devos uz Petrogradu, kur brālis Oskars Grimms strādāja par skolotāju un bēgļu bērnu audzinātāju. Vilciens pienāca Bal- tijas stacijā naktī, es biju viena pirmoreiz milzīgā, svešā pilsētā. Paņēmu savu ko- ka kastīti un gar Obvodnija kanāla malu gāju uz līgovkas ielu 130, kur atradās latviešu bēgļu bērnu internāts un zaldātu

kazarmas. Seit mani saņēma direktora Eduarda Ozoliņa māmiņa un viņa māsa, ierādīja istabiņu, kur bija trīs gultas, bet nebija krāsns un elektrības — tikai augstu pie griestiem blavoja maza mazina karbīda lampiņa. Ēdiens bija trūcīgs — rūgta mai- ze un putra no melnām iesala drabiņām, sūra ķimeņu tēja. Dažreiz atradām kādu pussasalušu kartupeli, izcepām to virtuvē uz plīts riņķiem un ēdām kā gardumu. Kabiņetnaja ielā 26, Stojūņinas ģimnāzi- jas telpās, bija novietojusies evakuētā Lie- pājas krievu sieviešu ģimnāzija. Gāju turp vairākas reizes, līdz tiku pieņemta piek- tajā klasē. Mācības veicās labi, ja vien aukstums un bads nebūtu bijis tik liels ... Krievu valodas un vēstures skolotāja Alek- sandra Maksimovna Ogņeva visas klases priekšā nolasīja manu domrakstu par sen- latviešu dzīvi. Viņa arī apgādāja skolnie- cēm vietas Aleksandra teātrī un Marijas operā, un mēs varējām skatīties gan operu un baletu izrādes, gan A. Ostrovska komē- dijas un drāmas. Aizrautīgi es lasīju Ler- montovu, Puškinu, Gogoli, .Nekrasovu, N'adsonu, Silleru, Gēti: uzliku uz galda krēslu, uzkāpu uz tā un augstu izstieptajā rokā pret gaismu turēju mazo universāliz- devuma grāmatiņu. Tā es lasīju katru brī- vu brīdi un vai mirstot aiz sajūsmas. 1918. gada pavasarī pabeidzu ģimnāzi- jas piekto klasi. Mana māsa Emma ar vī- ru — karavīru, skolotāju un dzejnieku Jāni Putniņu (ps. Ceraputniņš) tajā laikā dzīvoja Ribinskā. Viņu aicināta, devos turp un kādu laiku visi dzīvojām Lāpinu ģimenē. Atceros dzīvok|a saimnieka dēlu Alekseju — revolucionāru, kuram demon- strācijā bija pāršauti acu nervi, tāpēc viņš bija akls, dzīvoja mājās un daudz dzie- dāja. KaMenmuK, naMeHiu,uK, b <papryKe 6e.io.u, VrO Tbi TOM CTpOUUIb? KOMļļ? .9/1, ne Meiuaū mhc, mv 3a«arw deAOM, CīpOUM, MM CTpOUM TtOpMtļf Tā paša gada vasarā mēs ar brāli Oska- ru cauri Pleskavai devāmies cejā uz Lat- viju. Vilcieni stacijās stāvēja veselām dienām, bet tuvāk pie frontes līnijas vaja- dzēja pajauties tikai uz savām kājām. Pa mežiem un laukiem nogājām ap 60 kilo- metru dienā. Māsas ģimene palika Ribinskā, Jānis Putniņš vēlāk saslima un nomira Kupjanskā, netālu no Harkovas. Rudenī Rīgā iestājos M. Beķeres privāt- ģimnāzijā meitenēm, bet vēlāk pārgāju uz Rīgas pilsētas otro vidusskolu. Mācījos ari pie K. Krūzas (latviešu valoda), E. Mēk- lera (krievu valoda), E. Stērstes (franču valoda), E. Bleses (latiņu valoda), B. Dze- ņa (zīmēšana), V. Tonēs (mākslas vēstu- re). Darbojos arī literatūras un dramatis- kajā pulciņā.

Kad 1920. gada aprīli no Šveices trim- das pārbrauca Rainis un Aspazija, mūs ar Augustu Ašmani izvēlēja par apsveicējiem. Jau iepriekš skolēni Ropažu silā bija sa- plūkuši zilos vizbuļus, lai no tiem darinātu vainagu. Kad lielie trimdinieki piebrauc.-! pie Nacionālā teātra, mēs piegājām pie vi- ņiem un apsveicām. Rainis pateicās un sniedza roku, bet manu — noskūpstīja. Aiz uztraukuma biju pavisam apmulsusi, jo Rainis bija pirmais cilvēks manā mūžā, kas noskūpstīja man roku. Vēlāk II Rīgas pilsētas vidusskolā sarī- kojām Aspazijas «Sidraba šķidrauta» izrā- di. Režisors bija Voldemārs Svarcs. Man vajadzēja Aspaziju un Raini uz skatuves apsveikt. Pēc izrādes gājām viņus pavadīt uz mājām. Bija mazliet skumji, jo visi sko- lā nejūsmoja par viņiem tā kā es. Esmu bijusi arī Raiņa mājā Baznīcas (tagad — Veidenbauma) ielā 30. Kad Rainis bija Iz- glītības ministrs, viņš mani nozīmēja par ģimnāzijas virsskolotāju. 1920 gada pavasarī, pabeigusi 7. un 8. klasi vienā gadā, saņēmu vidusskolas beigšanas diplomu. Ko darīt tālāk? Tēvs negribēja atjaut studēt — es tomēr esot sieviete. Beidzot tika nolemts — lai ejot uz Latvijas universitātes Filoloģijas un fi- lozofijas fakultātes divgadīgo pedagoģijas nodalu. Taču es vienā nedēļā apguvu lati- ņu valodu, iestājos ģermāņu-romāņu no- daļā un līdz pāriešanai uz baltu filoloģijas noda|u studēju tur. Priekšmetu bija daudz un lektoru sastāvs visai raibs: J. Endze- līns (iatv. vai propedeitiskais kurss, latv. vai. zinātniskā gramatika, senslāvu valoda, slāvu valodu salīdzinošā gramatika, sans- krits, indoeiropiešu valodu salīdzināmā gramatika, vācu valodas izloksnes U. c), J. Lautenbalis (latviešu folklora), L. Bēr- ziņš (latviešu literatūra), E. Segrests (franču literatūra), prot. Nusbergers (vācu literatūra), P. Ķikauka (grieķu valoda), F. Sveinfurls (vācu mākslas vēsture), ari R. Vipers, B. Vipers, E. Dīls. V. Ciharžs. P. Zālīte. A. Ābele un citi. Visus sešdesmit sešus eksāmenus un seminārus nokārtoju teicami, izņemot vienu — Mārburgas pro- fesūra l'rosta esi,.tiku: kad stāstīju par kādu Matiāsa Grīnevalda gleznas deta|u, viņš atzina, ka tik interesantu interpretā- ciju vēl nekad neesot d/irdējis. Bet es toreiz vēl nerunāju pietiekami [abi vāciski, un tāpēc saņēmu tikai «sekmīgi». Studiju gados es dzīvoju vecās leišu skolas jumtistabiņā Bruņinieku (tagad — Sarkanarmijas) iela 26. Ja gribēja mani sastapt, tad bija jāiet apakšstāvā cauri skolotajā Zigmunda atraitnes dzīvoklim, divām klasēm, un jākāpj pa līkumainajām kāpnēm augša pažobele. Ziemā te bija |oti auksts, pa garo gaiteni skraidelēja lielas žurkas. Istabiņā bija mazs galdiņš, krēsls, grāmatu plaukts, tīkla gulta — tas arī

viss. Mēģināju savu mitni izdai|ot, liku vāzēs, krūzēs, pat spaiņos puķes un zarus. Tur bija virši, sauleņu zelta ripas, niedru vālītes, vaivariņi, meža vīnāji, pīlādži sar- kaniem ķekariem, dzegužrudzi, meža neļ- ķes, miltenāji, murakas. Gultu un galdiņu sedzu sniegbaltiem palagiem, pie sienām bija seno vecmeistaru un jauno mākslinie- ku gleznu reprodukcijas. Seit es lasīju — dienam un naktīm (strādāju līdz vienpa- dsmitiem vakarā, bet jau trijos biju atkal augša). Mani sildīja un uzturēja darba sa- jūsma un prieks, ka varu ko sasniegt un iegūt. Studiju sākumā līdzās mācībām es arī strādāju — Rīgas pilsētas pirmajā pamat- skolā. 1921. gadā intereses dē] aizgāju uz Raiņa klubu un kādu pusgadu veicu tur ekspeditores pienākumus. Seit iznāca žur- nāls «Nākošie», un Linards Laicens bija mans pirmais kritiķis. Kādu laiku piedalī- jos Dmitrija Arbeņina dramatiskajos kur- sos, sapņoju k|ūt par aktrisi, bet no tā nekas neiznāca. Biju arī Tautas Augstsko- las klausītāja, bieži dzirdēju Leonu Paegli, Vili Dermani, Rūdolfu Drilli, apmeklēju arī Fiziskās izglītības institūtu. Bet tad, 1924. gada pavasarī, nāca piedāvājums — strādāt par subasistenti Baltu filoloģijas katedra, un no daudz kā cita bija jāatsa- kās, ja gribēja sekmīgi studēt. Profesors Endzelīns pieprasīja katedrai jaunu subasistenti, jo Edīte Hauzenberga- Sturma bija atteikusies, un pieņēma mani. Darbs ilga no deviņiem rītā līdz sešiem pēc pusdienas: no fakultātes bibliotēkas bija jāizsniedz grāmatas studentiem un profesoriem, jāiepērk jaunās grāmatas vei- kalos UTI jāpasūta ārzemju firmām, jārak- sta kartotēka, jāseko Filologu biedrības sē- dēm un Studentu filologu biedrības sanāk- smēm, jālasa zinātniski referāti Sis darbs man sniedza patiesu gandarījumu. Profesors Endzelīns, mans priekšnieks un darba devējs, visai fakultātei iedvesa bailes ar savu noteikto un bargo runas veidu — kā skaldīt noskaldīja katru vārdu. Zvanam uz lekcijām atskanot, profesors jau kapa pār auditorijas slieksni, tik pre- cīzs viņš bija. Atsēdies pie katedras, viņš pat skatienu auditorijai neuzmeta. norunāja visu lekciju, nevienā zīmītē neieskatījies, un aizgāja, šķietami mūs nemaz neredzē- jis. Ai, kā centāmies izpildīt visas profe- sora prasības! Viņš bija ne vien bargs, bet ari lakoniski sarkastisks. Vēlāk stāstīja, ka studiju gados, no Tērbatas atbraukušu, viņu ' tēvs. Kauguru Mičkēnu saimnieks, sūtījis tīrumā akmeņus lasīt. Universitātes profesori Endzelīnu ne vi- sai ieredzēja. Cerētās laimes nebija arī mā- jās, un viņš meklēja glābiņu darbā. «Cil- vēkam jābūt spītīgam un lepnam,» Endze- līns mēdza teikt. Dažreiz pēc darba profesors lūdza at-

|auju pavadīt mani uz māju vecajā leišu skolā. Viņa uzmanība man gan lāgā nepa- tika, bet bija neērti atteikt. Kaunējos ari par saviem trūcīgajiem dzīves apstākļiem. Bet viņš nedrīkstēja man neko nest, vie- nīgi ziedus vai kādu mākslas grāmatu. Mums bija ko runāt — par studentiem, fa- kultāti, mācību spēkiem, dzīvi laukos. Stās- tīju viņam, cik labs bija mans tēvs, ko man iemācīja. Endzelīnam laikam nebija kur iet. Neviena drauga. Kādēļ es Endzelīnam iepatikos? Varbūt arī tādēļ, ka runāju pareizā latviešu valo- dā; nekad viņam nevajadzēja aizrādīt ne- vienu pašu kļūdu. Viņam patika redzēt mani strīpainos tautiskos brunčos ar izrak- stītām villainēm un dzintara krellēm. Pirms 1925. gada ziemassvētkiem pro- fesors izteicās, ka labprāt būtu atnācis pie manis uz eglīti. Svētku vakaram biju at- nesusi nelielu eglīti, bija ari virši un rude- nīgās lapu vītnes. Nodziedāju kādu tau- tasdziesmu, pastāstiju, kā vecāki mums, bērniem, dedzināja eglīti un gatavoja dā- vanas. Otrā rīta saņēmu no viņa mazu vēstulīti. Tas bija ... bildinājums. Protams, biju pārsteigta un apmulsusi. Vēstulē vēl bija piebilde, lai veselu gadu nevienam par to nestāstu, pat vecākiem ne. Ja man šajā laikā gadītos kads sirsnīgs, uzticams draugs, tad es varot ar to satikties un vē- lāk, iespējams, pat apprecēties. Jaungadā profesors apsveica mani ar krāšņām, sar- kanām rozēm, kas bija vestas ar lidmašīnu no Milānas. Biju gluži apreibusi, un to- mēr— atraidīju viņu. Ceturtajā janvārī sa- ņēmu Endzclīna vēstuli: «[..] es Jums taču vairākkārt izteicu savu vēlēšanos saistīties ar Jums likumos paredzētā kārtā; nu zināms Jums mani vēl tuvāk nepazīstot varēja par to rasties šaubas. Bet nemēģināšu Jums kaut ko «iestāstīt», jo to arī līdz šim vēl neesmu nekad darījis. Un varat arī būt droša, ka ja Jūs pati neaicināsit mani (re- vidējusi savu lēmumu man labvēlīgā garā), ka citādi nekad vairs neraudzīšu tuvoties, jo pirmkārt esmu Jums teicis, ka gribu visās lietās Jūs klausīt, otrkārt lai kādi man ir citi trūkumi, bet uzbāzīgs gan ne- esmu, un treškārt, mēģinājums tuvoties Jums pret Jūsu gribu jau mani vēl vairāk degradētu Jūsu acīs. Un arī lēmuma revi- dējums man būtu vēlams tikai tad, ja to Jums diktētu ne līdzcietība, bet mīlestība, jo ja Jūs mani nevarat mīlēt, tad jau tik- pat man nebūtu cerama laimiga kopdzīve. Lūdzu tikai Jūs nedomāt, ka esmu tagad uz Jums dusmīgs: dusmoties uz Jums man nav nekādas tiesības, un arī nespētu es to darīt, jo tagad Jūs pēc Jūsu man briesmī- gās vēstules esat man varbūt vēl mī|āka. Un tāpēc, ja kādreiz varu Jums būt palī- dzīgs un derīgs, lūdzu Jūs droši griezties pie manis un arī nebaidīties savā laikā nākt uz pārbaudījumu [..] Neparedzēdams

Jūsu vēstules saturu, pajēmu sev līdz Jūsu fotogrāfiju: ja Jūs man taisni nepavēlēsit to atdot, tad atļaušos to sev paturēt, ko ieskatīties, kad nu vairs nevarēšu lūkoties Jūsu dzīvajā sejiņā. Patiesi Jums visu labu vēlēdams, atkal par vienu illūziju nabagākais J. E.» Retu reizi ar Endzelīnu aizgājām uz teātri vai operu: es balkonā, profesors — parterā. Bija jāgatavo eksāmeni, jāuzrak- sta garš un pamatīgs diplomdarbs, pie ku- ra nostrādāju visu vasaru, dzīvodama ve- ca zvejnieka mājā Asaros. Studijas nobei- dzu «ļoti sekmīgi». Ari noliktais gads gāja uz beigām. Ap- runājos ar vecāko brāli Oskaru —ko darīt? Viņam Endzelīns tīri labi patika, tikai pie- bilda: «Kaut nebūtu tik vecs...» Bet mani «vecums» nebaidīja. No darba gan nācās aiziet — tā gribēja Endzelīns. Mēs appre- cējāmies 1927. gada 4. janvārī. Kāzas no- tika izremontētajā Endzclina dzīvoklī. lelū- dzām tikai pašus tuvākos radus. Mans tēvs jutās apvainots un neatbrauca, jo profe- sors nebija viņu ielūdzis personīgi. Pie va- kariņu galda Endzelīns stāstīja par savu dzīvi, starp citu teica: «Mocies nu, kamēr tieci par profesoru!» Daudzējādā ziņā Jānis Endzelīns bija ļoti vienkāršs: nāca uz lekcijām pavecā lauku vilnas uzvalkā ar augstu apkakli, mēbeles viņa dzīvoklī bija vecas, dzelzs gulta, pārklāta ar stripainu lauku segu. Ēda viņš maz un noteiktos laikos vienkār- šus zemnieku ēdienus: ar mizu krāsnī cep- tus kartupeļus, plānputru, biezpienu ar ķi- menēm, siļķi, rudzu maizi (baltmaizi — ne), brūkleņu ievārījumu. Viņš nelietoja nekādus saldumus (konfektes, kūkas, ce- pumus), izņemot medu ar rūgušpienu, ne- dzēra un nesmēķēja. Pusseptiņos no rīta Endzelīns iesāka sa- vu darbadienu ar latviešu rakstnieku (vis- labprātāk — A. Deglava, A. Saulieša, J. Jaunsundrabiņa, J. Janševska) darbu la- sīšanu, meklējot materiālus vārdnīcai. Pre- cīzi astoņos bija brokastlaiks, 12 — pus- dienas, 16 — launags, 19 — vakariņas. So kārtību varēja mainīt tikai lekcijas un teāt- ra vai operas apmeklējumi, sevišķi pirmiz- rādes un viesizrādes. Reizēm gājām arī uz vācu opereti vai Krievu drāmu. 1927. gada vasaru pavadījām Baldonē. Dzīvojām Grundšteina mājā, dažreiz gājām abi pa Baldones skaistajiem mežiem pastai- gāt vai uz tuvējām mājām krējumu pirkt. Profesors fanātiski nodevās darbam, lasī- ja vārdnīcas korektūru, bet es jutos vientu- līgi un rakstīju dzejofus. 30. oktobrī Rīgā, Haha klīnikā piedzima mūsu meita Līvija. Nu man radās jauni, atbildīgi pienākumi — rūpes par bērnu. Kad pārāk sāpēja sirds, piespiedu mazo Līviju pie krūtīm un tad

k|uva it kā vieglāk (dzejolis «Bērna glāsts naktī»). 1927. gada maijā publicēts mans pirmais dzejolis «Turaidā» un tajā pat gadā — stāsti. Pēc diviem gadiem iznāca pirmais dzejo|u krāiums «Tavai mīlestībai un mūžī- bai», tam sekoja «Mana balss» (1932), «Sē- ru vītoli» (1934) un izlase «Priežu ziedi» (1971 i. Grāmatās apkopoti arī mani stāsti («Kad Donava šalc», 1934), ce|ojuma ap- raksti KCehoslovakijā». 1933), atdzejojumi (Puškins — «Poltava», 1934; «Cehu liri- ka», 1932) un tulkojumi («Cehu rakstnieku sejas», 1934; A. Jirāseks — «Sungalvji», 1935, 1962; J. Otčenašeks — «Pilsonis Brihs», 1958; Z. Pluharžs — «Ja mani at- stāsi», 1960), bet periodikā publicēts ro- māns «Sirds saulgrieži» (1938). 1928. gada vasarā dzīvojām Mellužos. Seit tapa mani ievērojamā dzejnieka Otokara Bržezinas un citu čehu dzejnieku darbu atdzejojumi, kurus iespieda tālaika avīzes un žurnāli. Tas pavēra iespēju 1929. gada 29. aprīlī doties ceļā uz Prāgu: Kultūras fonds man piešķīra 500 latu sti- pendiju literatūras studijām Cehoslovakijā. Prāgas universitātē ar sajūsmu sekoju profesoru lekcijām. Viņu vidū bija slave- nais kritiķis Františeks Ksāvers Salda, kas lasīja moderno franču literatūru, krievu un slāvu literatūras profesors Jiržī Horāks. če- hu literatūras profesors Hiseks, folklorists Vaclavs Tille. Otokars Fišers, Jozefs Zuba- tijs, personisks Jāņa Endzelina draugs. Ti- ku ievēlēta par latviešu valodas lektori, strādāju ar prof. Polīvku folkloristikā, dze- joju pati un atdzejoju čehu autorus. Reiz uzrakstīju vienā naktī pat veselus četrpa- dsmit dzejo|us. Viss. ko rakstīju, nespēja izteikt to. ko pārdzīvoju. Pat savās ceļoju- ma piezimēs es neatklāju savu sirdi; tā bija tikai ārēja pozēšana, teatrāla dižošanās. Lai gan nav noliedzams — tā bija jauna vide, jauni iespaidi, jauna kultūra, māksla, brīnišķīgas pilsētas, arhitektūra, mākslas pieminekli, pasakaini kalni, klintis, alas, ne- redzēta augu un dzīvnieku valsts Cehi uz- ņēma mani neparasti sirsnigi — piešķīra stipendiju, dzelzceļa brīvbiļetes un teātru brīvkartes, piesūtīja un dāvināja ļoti daudz grāmatu. lepazinos ar čehu un slovaku rakstniekiem Mariju Majerovu, Mariju Pui- manovu. Annu Tilšovu, Petru Jilcmnicki, Karelu Capeku. Vladislavu Vančuru, Ivanu Olbrahtu, Janu Drdu. Jozefu Horu, Vitez- slavu Nezvalu un daudziem citiem.

Pabeigusi Prāgas universitāti, 1931. gadā atgriezos Latvijā. Ģimene bija iziruši, un es sāku strādāt Rūjienas vidusskolā par lat- viešu valodas skolotāju. Sajā laikā tuvinā- jos literātu aprindām un iepazinos, piemē- ram, ar Jāni Plaudi un grāmatizdevēju Jāni Rapu. «Zaļas Vārnas» sarīkojumos reizēm uzstājāmies kopā ar Jāni Ķelpi. 1933. gada septembrī mēs ar viņu apprecē- jāmies. Pārgāju atkal dzīvot Rīgā, strādā- ju skolā un kādu laiku pārzināju literatū- ras un mākslas nodalu žurnālā «Sievietes Pasaule». Sakot ar 1927. gadu, publicēju rakstus un recenzijas par latviešu rakstniekiem un vi- ņu darbu pirmizdevumiem, to skaitā —Ap- sīšu Jēkabu, Aspaziju. P. Rozīti, J. Ziemeļ- nieku, T. Zeifertu, J. Jaunsudrabiņu, V. Lā- ci (Zvejnieka dēls; Senču aicinājums), J. Ezeriņu, L. Garūtu, A. Caku (ledomu spoguli; Aizslēgtās durvis), J. Sudrabkal- nu (Viena bezdelīga lido), E. Prūšu. E. Stērsti, J. Grotu un citiem. No cittautu literatūras mani saistīja S. Lagerlēva, J. Hašeks, J. Neruda, L Tolstojs. H. Ibsens, S. Cveigs. F. Dostojevskis. K. Capeks, A. Moruā. Rakstīju arī par Cehoslov akijas vēsturi, sabiedrisko un literāro dzīvi, pro- fesoru J. Zubatiju, režisoru Ernestu Feld- mani un izcilo aktrisi Daci Akmentiņu, pub- licēju pārdomas par teātru jauniestudeju- miem. Karam sākoties. 1941. gada vasarā es vie- na ar pieciem bērniem no Rīgas atkal de- vos uz Rūjienu, kur kopš tā laika dzīvoju joprojām. Atkal biju skolotāja, kaut gan va- jadzēja iet arī mežā sēnes un ogas lasīt, lai smagajos kara gados kaut kā izvilktu dzīvību; ap pieciem rītā jau biju mežā, pie- lasīju vienu maisu, otru, un steidzos atpa- kaļ, lai līdz deviņiem nonāktu vecajā Eriņu muižā, kur tolaik atradās skola. Pēc Lielā Tēvijas kara strādāju dienas un vakara skola, biju bibliotēkas vadītāja Rū- jas ciemā, kolportēju grāmatas tāpat kā sa- vulaik mans tēvs 1953 gadā iestājos Pe- dagoģiskajā institūtā Rīgā. lai papildinātu krievu valodas un literatūras zināšanas. Kopš 1956. gada esmu pensionāre. Dzīvoju visai lielā vientulībā, bet daudz lasu ār- zemju un arī latviešu autoru darbus. Nā- kamgad iznāks čehu-latviešu vārdnīca 57 izdevniecības lokšņu apjomā, kur arī es esmu līdzi strādājusi. Paretam uzrakstu pa vārsmai. 1973, 1981

ārds: Marta Dzimšanas dati: 1901.gada 26.novembrī Miršanas dati: 1983.gada 7.septembrī Nodarbošanās: skolotāja, dzejniece, tulkotāja Apraksts: Dzimusi Burtnieku Baložu muižā, bet vienmēr par savu dzimto vietu uzskatījusi Rūjienu “ar teiksmaino Rūju un Sedu”. Ar Rūjienu ilgi saistīts arī viņas ikdienas darbs. Te viņa strādājusi par skolotāju vispirms 30- to gadu sākumā, tad no 1941.-1955, bet pēc tam bijusi bibliotēkas vadītāja.

Marta Grimma studējusi LU Filoloģijas un filozofijas fakultātes romāņu- ģermāņu filoloģijas nodaļā, tādēļ viņu kā čehu dzejas atdzejotāju 1929.gadā sūta mācīties uz Prāgu ar Kultūras fonda stipendiju. Grimmas milzīgais ieguldījums čehu un latviešu kultūras abpusējā bagātināšanā Čehijā ticis augstu novērtēts, jo viņa ļoti daudz tulkojusi no čehu valodas.

Martas Grimmas literārais mantojums nav liels- trīs grāmatas Latvijas brīvvalsts laikā- "Tavai mīlestībai un mūžībai"(1929), "Mana balss"(1932), "Sēru vītoli" (1934) un izlase 1977.gadā-"Priežu ziedi", 1938.gada žurnālā “Sievietes Pasaule” publicēts romāns, kā arī aprakstu un stāstu krājumi, raksti par čehu literatūru.